Jūrmala, viesnīca "Eiropa"

 

                                                         (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

1909. gada 23. augustā šajā ēka atrodošos 2. šķiras traktieri un malkas šķūni (toreiz - Karlsbādes ielā 3) par 4000 rubļiem no Ernesta Zeberiņa nopirka Juris Radovics, kur ierīkoja viesnīcu "Eiropa". Viesnīcas augšstāvā bija astoņas istabas, bet pirmajā stāvā restorāns un biljarda zāle. Ar laiku peļņa no viesnīcas izsīka un 1931. gada 23. janvārī Juris Radovics viesnīcu ar gruntsgabalu pārdeva Rīgā dzīvojošajam Aleksandram Rullim. Kopš šī laika viesnīcas vārds nepamet kriminālo hroniku slejas, jo tur notiek gan zādzības, gan kautiņi un čeku viltošana. Un visos šajos notikumos iejaukta arī īpašnieka Aleksandra Ruļļa sieva Marta.

Viesnīcas ēka ir celta 1909. gadā ar 3,6 m augstiem stāviem. 1966. gadā Jūrmalas tirdzniecības pārvalde pasūtīja "Latkomunprojektam" ēkas kapitālremonta projektu. Šajā laikā te atradās ēdnīca ar 50 vietām. Otrajā stāvā bija dzīvojamās telpas. Pēc remonta bija paredzēts iekārtot saimniecības preču veikalu. Ēku vēlreiz remontēja 2003. gadā. Tagad privātīpašums.



Adrese: Jūrmala, Dubultu prospekts 7

Jūrmala, viesnīca "Centrāle"

 

                                                                 (1930-to gadu foto)

                                                                      (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Tiek uzskatīts, ka mūsdienās redzamā ēka uzcelta ap 1896. gadu. Uz 1906./07. gada gruntsgabalu plāna atzīmēts, ka tā pieder Aleksandram Švarcam. Plānā ēka attēlota daudz lielāka, nekā tā nonākusi līdz mūsdienām. Iespējams, ka tā cietusi ugunsgrēkā un daļa nojaukta, jo 2023. gada vasarā bija redzams, ka zem apšuvuma dēļiem un apmetuma ēkas siena ir apdegusi.

1926. gada 27. septembrī Luīze Tauniņa no pilsētas domes saņēma atļauju turēt 1. šķiras traktieri „Centrāle” Mellužu ielā 1. Viņas vīram Pēterim Tauniņam Rīgā agrāk piederēja populārais varietē teātris „Ampirs” Merķeļa un Kr. Barona ielu stūrī. 1927. gada 6. maijā pilsēta atteicās no pirmpirkuma tiesībām, un Mārcis Kiaka pārdeva L. Tauniņai nekustamo īpašumu Mellužu prospektā 1. Tomēr jau 1928. gada janvārī par Tauniņa naudas grūtībām liecina viņa mantu izsole: „Rīgas apgabaltiesas Rīgas apr. 1. iec. tiesu izpild. paziņo, ka 1928. g. 31. janvārī, pl. 12 dienā, Dubultos, Mellužu ielā Nr. 1, pārdos Pēteram Tauniņam piederošo kustamo mantu, sastāvošu no mēbelēm u. c. un novērtētu par Ls 220.” Arī traktiera nodoklis nebija mazs: 1929. gadā Luizes Tauniņš „Centrālei” tas bija noteikts Ls 600 apjomā.

1929. gadā Tauniņa finansiālās problēmas bija tā samilzušas, ka viņš ķērās pie krimināla paņēmiena – organizēja apdrošinātas vasarnīcas nodedzināšanu, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību. Cerētās „ātrās” naudas vietā 6. maijā Rīgas apgabaltiesā sākās sensacionāla prāva pret dedzināšanas „meistaru” Teodoru Zīvertu no Asariem un vasarnīcu īpašniekiem Rīgas Jūrmalā Kirilu Kvīti, Pēteri Tauniņu un Mārtiņu Lukstiņu. Bija pieaicināti ap 50 liecinieku.

Izmeklēšanas gaitā atklājās, ka Zīverts 1927. gadā nodedzinājis Movšas Bērmaņa fabriku Rīgā, Hospitāļu ielā un trīs vasarnīcas: Mārtiņa Lukstiņa apdzīvoto vasarnīcu Valteros, Krasta ielā 30, bet 1928. gadā – Kirila Kvītes neapdzīvoto vasarnīcu Edinburgā, Meža ielā 7 un Lavīzes Ilzes Tauniņas neapdzīvoto vasarnīcu Asaros, Valtermuižas ielā 2. Tauniņu vasarnīca dega 1928. gada 8. marta naktī un, lai gan ugunsgrēku centās dzēst, ēku glābt neizdevās. Prāvas laikā noskaidrojās, ka Tauniņš gribējis, lai Zīverts uzrīko ugunsgrēku, kas radītu iespaidu, it kā viņa vasarnīcā būtu iespēris zibens. Būdams spaidīgos naudas apstākļos, Tauniņš bijis skopāks par citiem dedzināšanu pasūtītājiem — solīja tikai 200 Ls, bet arī tikai tad, kad saņemšot no apdrošināšanas biedrības prēmiju – savu vasarnīcu viņš bija apdrošinājis par 10 000 Ls, lai gan tās vērtība bija tikai 6000 Ls. Degvielai Tauniņš iedeva 5 Ls. Tomēr tiesā Lukstiņš neko negribēja stāstīt par kopdarbību ar Zīvertu. Tiesa sodīja dedzinātāju Teodoru Zīvertu ar 8 gadiem spaidu darbos, bet Pēteri Tauniņu attaisnoja pierādījumu trūkuma dēļ.

Skaidrs, ka Tauniņa materiālais stāvoklis pēc tiesas prāvas un vasarnīcas zaudējuma kļuva vēl bēdīgāks. Apgabaltiesas Rīgas apriņķa 1.iecirkņa tiesu izpildītājs paziņoja, ka 1930. gada 22. maijā, vienos dienā, Dubultos, Centrālviesnīcā tiks pārdotas Luizes Tauniņas pianino-klavieres, novērtētas par Ls 1000.

Šķiet, Tauniņš pārdeva viesnīcu, jo 1931. gada 9. februārī Akcīzes nodaļa pieprasīja pārrakstīt Luizes Tauniņas 1. šķiras traktiera koncesiju Mellužu ielā 1 uz Kārļa Upes vārda. Bet jau 1932. gada 25. februārī pilsētas valde nolēma slēgt Centrālviesnīcu, jo tās turētājs Kārlis Upe nebija nokārtojis 1931. gada 4. ceturkšņa un 1932. gada 1. ceturkšņa traktiera nodokli. 26. martā valde atsauca rīkojumu, un viesnīca turpināja darbu. 1936. gada 23. novembrī Adelīnei Lūsis atļāva viesnīcu un restorānu „Centrāle” pārdēvēt par „Dubulti”.

Pēckara laikā 1950. gadā lietošanā nodeva kinoteātri „Vētra” ar 250 vietām.  To izbūvēja bijušajā Centrālviesnīcas ēkā, izņemot starpstāvu pārsegumus un likvidējot logus.

 

Adrese: Jūrmala, Dubultu prospekts 5

 

Jūrmala, Alfrēda Kalniņa māja

 

                                                        (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Komponists un ērģelnieks, 6. Latvijas dziesmu svētku virsdiriģents Alfrēds Kalniņš dzimis 1879. gada 23. augustā Cēsīs, mācījies Bērzaines vācu ģimnāzijā, Cēsu reālskolā, bet no 1897. gada Pēterpils konservatorijā. No 1927. līdz 1933. gadam dzīvoja ASV, kur strādāja par ērģelnieku Ņujorkā, komponēja un uzstājās koncertos. 1939. gadā viņš nopirka māju Mellužos. Komponists iemīlēja šo vietu, pats stādīja dekoratīvos krūmus. Lai gan 1940. gadu beigās okupanti māju nacionalizēja, viņš tajā dzīvoja līdz mūža beigām 1951. gadā. Atdusas Rīgas 1. Meža kapos. 1999. gadā pie ēkas atklāta piemiņas plāksne.



Adrese: Jūrmala, Kāpu iela 71 

 

Jūrmala, Lāčplēša skulptūra

 

                                                        (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

1953. gada šajā skvērā Majoros tika novietota Leonīda Kristovska veidota skulptūra “Lačplēsis” jeb “Lāčauša cīņa ar pūķi”. Tā veidota no akmens un betona masas ar metāla zobenu un vairogu. Sākotnēji tā bija skulptūra-strūklaka, kurai apkārt bija baseins ar dekoratīvām vardēm. No pūķa atvērtās mutes lija ūdens. 1950.gadā Latvija pēc Gruzijas pasūtījuma Gruzijas nacionālajam varonim Svētajam Georgam, kurš ir attēlots arī Gruzijas valsts ģerbonī. Taču tad, kad skulptūra bija gatava, Gruzija negaidīti atteicās no pasūtījuma. Līdz ar to skulptūra nevienam nebija vajadzīga. Lai tā neietu postā, skulptūras autors izdomāja, ka, ja šai skulptūrai izveidos klāt lielu cepuri un rokās ieliks zobenu, nedaudz izmainot plaukstas stāvokli, tad tas būs līdzīgs latviešu nacionālajam varonim Lāčplēsim. Diemžēl pārveidošana ideāli nav izdevusies. Tie, kuri lasījuši Andreja Pumpura eposu „Lāčplēsis”, zina, ka Lāčplēsis ir cīnījies ar trejgalvaino pūķi, bet šis Lāčplēsis cīnās ar viengalvaino pūķi. Arī Lāčplēša stāja un zobena turēšana rokās ir nedabiska. Acīmredzot tāpēc, ka sākotnēji šīs skulptūras varonis Svētais Georgs rokās turēja šķēpu.

 

Adrese: Jūrmala, Jomas iela 30 (koordinātes - 56.971991, 23.796300 )

 

 

 

 

Jūrmala, kinoteātris "Eden"

 

                                                                    (1949.gada foto)

                                                                        (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Majoros Jomas ielā 66 pirms kara darbojās kinoteātris "Eden". Pēc kara tas tika pārdēvēts par "Dzintarkrasts" un darbojās līdz jaunā kinoteātra "Majori" uzcelšanai 1970.gadu sākumā. Ēka padomju okupācijas gadu laikā tik vienkāršoti pārbūvēta, ka vairs atpazīt nevar.

 

Adrese: Jūrmala, Majori, Jomas iela 66