Rīgas eļļas spiestuve

 

                                                                     (1929.gada foto)

                                                                  (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

 

V. Hartmaņa Rīgas eļļas spiestuve dibināta 1859.gadā, bet 1896.gadā pārveidota par akciju sabiedrību. Tai bijusi ilggadīga pieredze lineļļas un pernicas, kā arī teicamu lopbarības līdzekļu (eļļas raušu un miltu) ražošanā, tā ieguvusi reti labu slavu kā iekšzemē, tā ārzemēs. Jāpiemin arī teicamie ēdamie augu tauki, kā arī ēdamās un gavēņu eļļas, ko, sevišķi publika bija ļoti iecienījusi. Tāpat izgatavotas tika arī dažādas eļļas ziepju ražošanai un citām tamlīdzīgām tehniskām vajadzībām.

Laikraksts “Latvijas tirgotājs” 1930.gada janvārī raksta: “Stipri lielais gruntsgabals ar labām, masīvām, arhitektoniskā ziņā skaisti iekārtotām fabrikas ēkām dod iespēju katru speciālnodaļu novietot īpašās, pietiekoši plašās telpās, kas ne tikai pirms kara, bet arī pēdējos gados ir apgādātas ar visām jaunlaiku mašīnām un aparātiem. Laba dzelzsceļa satiksme, pašu ostas ierīce un lieli spīķeri dod uzņēmumam iespēju ātri iekraut un izkraut preces. Pirms kara eļļas fabrika izstrādāja 35.000 tonnu jēlvielu gadā, un lai gan pirms 6 gadiem darbus iesākot tika ražots vēl ļoti maz, pēdējos  gados ražošana tā ir gājusi uz priekšu, ka, ievērojot visus augšminētos izdevīgos apstākļus, fabrika katrā ziņā arī turpmāk stipri uzplauks. Izstrādātas tiek sekojošas jēlvielas: iekšzemes linsēklas, kaņepju sēklas, rapšu sēklas, sinepju sēklas, kokosa rieksti, palmu graudi, soja pupas u. t. t.  Ražotas tiek sekojošas preces : pernica N/T, N/G un speciālmarkas, lineļļas visām tehniskām vajadzībām, tāpat rapseļļa, kokosa eļļa tehniskām vajadzībām un kā barības viela”.

Mājokļu attīstītājs “Bonava Latvija” Torņakalnā, teritorijā starp Vienības gatvi un Jelgavas ielu, iecerējis uzbūvēt jaunu dzīvojamo māju kvartālu, kas sastāvēs no deviņām dzīvojamām ēkām ar vairāk nekā 400 divu līdz četru istabu dzīvokļiem. Projekta pirmās kārtas būvniecību plānots uzsākt 2025. gada pirmajā pusē ar sešstāvu ēku, kurā būs 72 dzīvokļi. Godājot zemesgabala vēsturi, nolemts saglabāt un jaunajā būvapjomā integrēt daļu industriālās apbūves, tādējādi piešķirot kvartālam savu neatkārtojamu identitāti, kas atspoguļosies arī projekta nosaukumā. Iedvesmojoties no rūpnieciskās darbības, kas reiz attīstījusies šajā teritorijā, iecerētais jauno mājokļu projekts nosaukts par “Hartmaņa kvartālu”. (bonava.lv)

 

Adrese: Rīga, Vienības gatve 24

 

Gaujas ieteka jūrā

 

                                                    (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Gauja ir garākā upe Latvijā un savu 452 kilometrus garo ceļu uzsāk Vidzemes augstienē, bet noslēdz Baltijas jūras krastā pie Carnikavas. Carnikava sākotnēji veidojusies kā zvejnieku ciems, kurā Gauja ar tās ieteku jūrā zvejniekiem kalpoja par būtisku peļņas avotu, īpaši nēģu zveja vairojusi bagātību kādreizējai Carnikavas muižai.  Gauja kalpoja arī kā patveršanās vieta kuģiem vētras laikā. Upi izmantoja arī koku pludināšanai.

Gaujas ieteka atrodas Piejūras dabas parkā, kur sastopamas aptuveni 232 putnu sugas. Īpaši daudz putnu var vērot grīvas kreisā krasta pusē. Te mīt arī retas un aizsargājamas sugas: mazais zīriņš, jūras zīriņš un jūras žagata.

No Carnikavas puses ietekai var piekļūt, ejot pa promenādi līdz jūrai, tad nogriežoties pa labi un ejot gar jūras krastu līdz pašai ietekai. Otrs variants ir doties uz pieteku no Gaujas ciema puses, ejot pa dambi un gar Gaujas krastu līdz ietekai.

1940.gada laikraksts “Rīts” ziņo, ka februāra vētra pie Gaujas ietekas jūrā izveidojusi 10m augstus ledus kalnus.

 

Adrese: Ādažu novads, Carnikavas pagasts (koordinātes - 57.159217, 24.266464 )

 

Baltezera baznīca (Ādažu baznīca)

 

                                                                   (1929.gada foto)

                                                              (Baznīca laikā, kad tai bija nopostīts tornis)

 

                                                        (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Ādažu draudzes vēsture sākās jau 13. gadsimtā. Vecā baznīca bija nopostīta un mācītāja Mārtiņa Lodera laikā no 1772. līdz 1775. gadam dievnamu tur cēla arhitekts Bernhards Joahims. Šī baznīca ir mūra, akmeņi tās celšanai ņemti no vecās izpostītās Ādažu pils, bet iekšpuse mūrēta no ķieģeļiem. Mūra darbus apmēram gada laikā veicis mūrniekmeistars švarcvaldietis Bernhards Masungens. Viņš miris darbā 31 gadu vecumā un paglabāts vietējā kapsētā. 1775. gada Vasaras svētkos iesvētīta arī tagadējā kapsēta. (izmantots laikraksts “Magazina”, 23.07.1937)

Līdz ar padomju okupāciju dievnamu sāka graut. Tika nopostīts viss interjers – iznīcināts altāris, ērģeles (cilvēki stāsta, ka ērģeļu stabules esot mētājušās uzkalniņā ap baznīcu), kancele, apgānīts mācītāja kaps un 1958. gada ar traktora palīdzību pilnībā sagrauts dievnama tornis, lai apkārtējo skatieniem noslēptu dievnamu. Okupācijas gados pēc neveiksmīga mēģinājuma baznīcu pārvērst par deju zāli, ēku izmantoja kā kinoteātri, kāpostu skābētavu, tukšās taras noliktavu, minerālmēslu noliktavu un Lattelekom centrāli, kura tikai 1997. gadā no baznīcas altāra telpas izvācās. Ādažu luterāņu draudze dievkalpojumus baznīcā atsāka 1994. gadā, kad dievkalpojumiem varēja izmantot tikai nelielu tumšu telpu, kas pirms tam tika lietota kā metālmākslinieku darbnīca. Baznīca bija katastrofālā stāvoklī, nokvēpušām sienām, altārdaļā bija ierīkots neliels dzīvoklītis...

Juku laikos baznīcā bija iecerēta viesu māja, baznīcu vēlējās sadalīt stāvos un numuriņos... Pateicoties pieminekļu aizsardzības inspekcijai, dievnamu izdevās pasargāt no šī idejas realizēšanas dzīvē. Pamazām ar draudzes palīdzību baznīca tika atjaunota – kapitāli no ārpuses un sakopta iekšpusē. Ādažu draudze bija pirmā Latvijā, kas izbūvēja bēniņus baznīcā, kur tika izveidota zāle, lai netiktu pārtraukta dievkalpojumu noturēšana, kamēr lejā notiek remonts. Ar laiku tika rekonstruēta visa fasāde, atjaunoti iekšējie mūri vairāku metru augstumā, izņemot laukā vecos, bojātos ķieģeļus, nomainītas vecās un bojātas koka sijas un ielikti jauni logi, baznīcā izbūvēta moderna apkures sistēma ar apsildāmām grīdām un radiatoriem.

Laikraksts “Latvija Amerikā” raksta: “Ap 1980. gadu Baltezerā radās vajadzība pēc dzīvokļiem, jo arī iebraucējiem šis dabas stūrītis itin labi patika. Toreiz blakus baznīcai uz Lielā ezera pusi jau bija sadzīti mietiņi un “novilktas šņores" 8 dzīvokļu mājas celtniecībai, celtniekiem tikai vajadzēja sākt zemes darbus, kad to visu apturēja. Pašos tumšākajos stagnācijas gados tomēr atradās kāds, kurš saprata, ka tā nevar rīkoties. Māju uzcēla citā vietā. Paldies šim cilvēkam par to!”

 

Adrese: Ādažu novads, Ādažu pagasts, Baltezers, Baznīcas iela 1