(1909.gada foto)
(1936.gada glezna) (Fotografēts 2026.gadā, V.S. foto)
Dzirnavas celtas 1858.gadā. Ar to atjaunošanu
nav pārāk veicies padomju okupācijas gados.
1979.gadā Limbažu laikraksts “Progress”
raksta: “Liepupes ciemā Rīgas -Tallinas šosejas malā redzams Duntes vējdzirnavu
mūra korpuss. Šīs dzirnavas celtas 1858. gadā, bet graudus tur pārtrauca malt
1935. gadā. Kopš tā laika visas dzirnavu koka detaļas aizgājušas bojā. Ilgāku
laiku domāts un spriests, kā izmantot šo Duntes vējdzirnavu korpusu. Šovasar
tam atrasts atrisinājums: Liepupes ciema izpildkomiteja nolēmusi dzirnavas
atjaunot un saglabāt tās kā materiālās kultūras pieminekli. Atjaunošanai
nepieciešamos funkcionālos mezglus atvedīs no Melbāržu vējdzirnavām, kas
atrodas Tūjas iecirknī. Pašreizējā situācijā glabājoties. tie drīz sabojātos.
Jau gandrīz divus mēnešus Duntes vējdzirnavu korpusā cītīgi strādā liepupieša
O. Zāģera vadītā brigāde - J. Ģēģeris un citi. Duntes vējdzirnavu atjaunošanai
nepieciešamos naudas līdzekļus, tehniku un materiālus dod Liepupes padomju saimniecība.
Nepieciešamās tehniskās dokumentācijas izstrādāšanu un tehnisko uzraudzību sabiedriskā
kārtā veic kultūras pieminekļu saglabāšanas entuziasti inženieri. Šogad Duntes
vējdzirnavu korpusu iecerēts sagatavot tā, lai uz to varētu pārnest detaļas no Melbāržu
vējdzirnavām. Pagaidām Melbāržu vējdzirnavās detaļas iekonservēs, lai pasargātu
tās no bojāšanās. Nākamajā pavasarī darbi turpināsies, un līdz 1980. gada 1.
jūlijam paredzam atjaunot Duntes vējdzirnavu galvu, spārnus, tiltu, kā arī
ielikt durvis un logus, izdarīt korpusa kosmētisko remontu. Tad vējdzirnavas no
ārpuses izskatīsies tādas, kādas tās bija agrāk. Turpmākajos gados paredzēts
uzstādīt visas iekārtas, lai dzirnavās varētu demonstrēt malšanas, bīdelēšanas
un putraimu izgatavošanas procesus. Lielā atsaucība, ko Duntes vējdzirnavu
atjaunošanā parāda Liepupes padomju saimniecības direktors J. Brīniņš, kapitālās
celtniecību meistars A. Pīlāgs un visi citi darbinieki, ar kuriem mums iznāk
saskare darbu organizēšanā, rada pārliecību, ka visi šie uzdevumi tiks
izpildīti. Vēl nedaudz par pašām dzirnavām. Duntes vējdzirnavām ir laukakmens
mūra korpuss, apkārt tām atradās tilts, bet zem darba stāviem - stadula, kurā
iebrauca ar pajūgiem. Aptuveni 30 procentu no visām Latvijā celtajām holandiešu
tipa vējdzirnavām, kas darbojās 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta
sākumā, bija šādas. (Holandiešu vējdzirnavu raksturīgākā pazīme ir nekustīgs
korpuss - pret vēju tiek pagriezta vienīgi dzirnavu galva ar tajā nostiprināto
asi un spārniem.) Duntes vējdzirnavas pagaidām
droši vien būs vienīgās Latvijā visvairāk izplatītā vējdzirnavu tipa pārstāves,
kas atjaunotā veidā saglabāsies, lai tās varētu aplūkot nākamās paaudzes. Vējdzirnavas
ar mūra korpusiem uz muzejiem nav pārvietotas, un tikai dažas no tām tiek
saglabātas. Tādējādi Duntes vējdzirnavas greznos apkārtni ne tikai kā monumentāls
ainavas elements, bet tam būs arī nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība.”
Tomēr 1989.gada “Dzimtenes balsī” lasām
informāciju, ka darbs nav realizēts: “Žēl, ka apstājusies Duntes vējdzirnavu
atjaunošana Liepupes ciemā, kam restaurācijas projekts un tām jau bija kārtībā.
Izrādījās, ka saimnieks nav gatavs šim darbam. Bet idejas ir interesantas — tur
paredzēts veidot Maizes muzeju. Tagad par dzirnavām interesējies viens
kooperatīvs, bet kopsaimniecība var nepiekrist, jo viņi grib tur ierīkot
kafejnīcu vai restorānu.”
Nevarēšu pastāstīt, cik tālu atjaunošanas
darbs paveikts, bet mūsdienās no tām uztaisīts butaforisks objekts alus kausa
formā pie Minhauzena muzeja. Atliek tikai minēt, kas atrodas zem ārējās košās
čaulas.
Adrese: Limbažu novads, Liepupes pagasts (koordinātes - 57.405870, 24.436016 )
.JPG)
.JPG)
