.JPG)
.JPG)
Dzirnavas celtas 1858.gadā. Ar to atjaunošanu nav pārāk veicies padomju okupācijas gados.
1979.gadā Limbažu laikraksts “Progress” raksta: “Liepupes ciemā Rīgas -Tallinas šosejas malā redzams Duntes vējdzirnavu mūra korpuss. Šīs dzirnavas celtas 1858. gadā, bet graudus tur pārtrauca malt 1935. gadā. Kopš tā laika visas dzirnavu koka detaļas aizgājušas bojā. Ilgāku laiku domāts un spriests, kā izmantot šo Duntes vējdzirnavu korpusu. Šovasar tam atrasts atrisinājums: Liepupes ciema izpildkomiteja nolēmusi dzirnavas atjaunot un saglabāt tās kā materiālās kultūras pieminekli. Atjaunošanai nepieciešamos funkcionālos mezglus atvedīs no Melbāržu vējdzirnavām, kas atrodas Tūjas iecirknī. Pašreizējā situācijā glabājoties. tie drīz sabojātos. Jau gandrīz divus mēnešus Duntes vējdzirnavu korpusā cītīgi strādā liepupieša O. Zāģera vadītā brigāde - J. Ģēģeris un citi. Duntes vējdzirnavu atjaunošanai nepieciešamos naudas līdzekļus, tehniku un materiālus dod Liepupes padomju saimniecība. Nepieciešamās tehniskās dokumentācijas izstrādāšanu un tehnisko uzraudzību sabiedriskā kārtā veic kultūras pieminekļu saglabāšanas entuziasti inženieri. Šogad Duntes vējdzirnavu korpusu iecerēts sagatavot tā, lai uz to varētu pārnest detaļas no Melbāržu vējdzirnavām. Pagaidām Melbāržu vējdzirnavās detaļas iekonservēs, lai pasargātu tās no bojāšanās. Nākamajā pavasarī darbi turpināsies, un līdz 1980. gada 1. jūlijam paredzam atjaunot Duntes vējdzirnavu galvu, spārnus, tiltu, kā arī ielikt durvis un logus, izdarīt korpusa kosmētisko remontu. Tad vējdzirnavas no ārpuses izskatīsies tādas, kādas tās bija agrāk. Turpmākajos gados paredzēts uzstādīt visas iekārtas, lai dzirnavās varētu demonstrēt malšanas, bīdelēšanas un putraimu izgatavošanas procesus. Lielā atsaucība, ko Duntes vējdzirnavu atjaunošanā parāda Liepupes padomju saimniecības direktors J. Brīniņš, kapitālās celtniecību meistars A. Pīlāgs un visi citi darbinieki, ar kuriem mums iznāk saskare darbu organizēšanā, rada pārliecību, ka visi šie uzdevumi tiks izpildīti. Vēl nedaudz par pašām dzirnavām. Duntes vējdzirnavām ir laukakmens mūra korpuss, apkārt tām atradās tilts, bet zem darba stāviem - stadula, kurā iebrauca ar pajūgiem. Aptuveni 30 procentu no visām Latvijā celtajām holandiešu tipa vējdzirnavām, kas darbojās 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā, bija šādas. (Holandiešu vējdzirnavu raksturīgākā pazīme ir nekustīgs korpuss - pret vēju tiek pagriezta vienīgi dzirnavu galva ar tajā nostiprināto asi un spārniem.) Duntes vējdzirnavas pagaidām droši vien būs vienīgās Latvijā visvairāk izplatītā vējdzirnavu tipa pārstāves, kas atjaunotā veidā saglabāsies, lai tās varētu aplūkot nākamās paaudzes. Vējdzirnavas ar mūra korpusiem uz muzejiem nav pārvietotas, un tikai dažas no tām tiek saglabātas. Tādējādi Duntes vējdzirnavas greznos apkārtni ne tikai kā monumentāls ainavas elements, bet tam būs arī nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība.”
Tomēr 1989.gada “Dzimtenes balsī” lasām informāciju, ka darbs nav realizēts: “Žēl, ka apstājusies Duntes vējdzirnavu atjaunošana Liepupes ciemā, kam restaurācijas projekts un tām jau bija kārtībā. Izrādījās, ka saimnieks nav gatavs šim darbam. Bet idejas ir interesantas — tur paredzēts veidot Maizes muzeju. Tagad par dzirnavām interesējies viens kooperatīvs, bet kopsaimniecība var nepiekrist, jo viņi grib tur ierīkot kafejnīcu vai restorānu.”
Nevarēšu pastāstīt, cik tālu atjaunošanas darbs paveikts, bet mūsdienās no tām uztaisīts butaforisks objekts alus kausa formā pie Minhauzena muzeja. Atliek tikai minēt, kas atrodas zem ārējās košās čaulas.
Adrese: Limbažu novads, Liepupes pagasts (koordinātes - 57.405870, 24.436016 )
