.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
Par Meitu salu sauc Āraišu ezera pussalas dienvidu galu. Tajā daļēji iekārtota akmens laikmeta apmetne ar niedru mājokļiem un zemes krāsnīm zivju un gaļas cepšanai. Āraišu ezera krastos pirmie iedzīvotāji bija apmetušies jau akmens laikmetā.
Adrese: Cēsu novads, Drabešu pagasts (koordinātes - 57.248577, 25.283377 )
Cēsu pilsētas nomalē, Tālavas ielas rajonā, atrodas vēsturiska ēka ar diviem vārdiem – Valentīna muižiņa jeb Florida. Šī vieta liecina par bagātas pilsētas patriciešu dzimtas vēsturi, kas stiepjas līdz 18. gadsimta sākumam. Patriciešu Valentīnu dzimta Cēsu pilsoņu sarakstos parādās 1715. gadā ar ieroču kalēju Kasparu Nikolaju Valentīnu. Pēc Kaspara nāves 1732. gadā ģimene zaudēja valdījuma tiesības uz īpašumu. Tikai 1759. gadā, kad citi jau būtu atmetuši ar roku, viņa dēls – Cēsu Lielās ģildes vecākais un tirgotājs Kaspars Frīdrihs Valentīns – atguva muižiņu, izmantojot restitūcijas protokolu.
19.gadsimta vidū īpašums nonāca Johana Frīdriha Fovelina, rātskunga un mērnieka, rokās, kurš 1847. gadā to iegādājās par tolaik lielu naudu - 800 rubļiem. Vēlāk, 1858. gadā, muižiņu par jau 1700 rubļiem nopirka ievērojamais mācītājs Dr. Pauls Emīls Šacs – personība, kuras ieguldījums latviešu izglītībā un kultūrā ir nenovērtējams. Būdams viens no Latviešu literārās biedrības (pazīstama arī kā Latviešu draugu biedrība) aktīvistiem, viņš rūpējās par latviešu izglītību un kultūru, izdodot pirmās lasāmgrāmatas un dziesmu krājumus latviešu bērniem.
20.gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā muižiņa ieguva jaunu vārdu – Florida. Stāvās nogāzes, pakalni un dabiskās pļavas bija tik skaistas, ka cēsiniekiem un tūristiem asociējās ar Amerikas kūrortu. Tā nu Cēsis ieguva savu Floridu, kas kļuva par iecienītu atpūtas un pastaigu vietu.
21.gadsimta 30. gados ēka piedzīvoja gan uzplaukumu, gan traģēdiju. 1933. gadā tā piederēja dakterei Elizabetei Krūms un bija viena no skaistākajām vasarnīcām Cēsīs ar sienu gleznojumiem, kuru autors bija mākslinieks Šprenks. Diemžēl 1933. gada Lieldienu gatavošanās laikā ēkā izcēlās postošs ugunsgrēks, kas iznīcināja gan skaisto vasarnīcu, gan blakus esošo galdnieka Janitēna dzīvojamo māju. 1934.gadā vasarnīcu sāka atjaunot.
Padomju okupācijas gados Floridas muižiņā atradās bērnunams, vēlāk tajā ierīkoja dzīvokļus.
Adrese: Cēsis, Tālavas iela 5/7
Muižas nosaukums, domājams, cēlies no kāda Jurģa Brīfmaršalka (Briefmarschall), kurš te dzīvojis ap 1600.gadu.
Muižas vēsture sniedzas tālu pagātnē – līdz pat Livonijas ordeņa laikiem (1237–1562), kad šajā apkārtnē, domājams, atradās Svētā Jura jeb Jurģa hospitālis. Šeit kopti un aprūpēti slimie un ievainotie pils bruņinieki, kā arī vietējie iedzīvotāji. Laika gaitā hospitālis pārtapa par patversmi – Sv. Tonna jeb Dionīsija nabagmāju, kurā atrada patvērumu pilsētas nespējnieki un bez pajumtes palikušie.
Jurģu muiža gandrīz visā savā pastāvēšanas laikā piederēja Cēsu pilsētai un pildīja īpašu sociālo misiju – nodrošināja nabagmājas un “tautas” skolas darbību. 1561. gadā Polijas karalis Sigismunds II Augusts šo īpašumu uzdāvināja Cēsīm, savukārt 1626. gada 2. februārī Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs īpašumtiesības pāratjaunoja, uzliekot par pienākumu muižu uzturēt pilsētas labā. Tomēr 17. gadsimtā, sarežģītas tiesvedības rezultātā ar mācītāju Dāvidu Lotihiju, pilsēta muižu zaudēja, nespējot segt tiesāšanās izdevumus – 3543 dālderus.
Jurģu muižas šaurās zemes ietilpa Cēsu patrimoniālajā apgabalā. Šaurākais gals iesākās aiz Rīgas vārtiem, bet platākais stiepās starp Skaļupi un Kārļu muižas zemēm. Šeit darbojās 9–11 saimniecības ar kolorītiem nosaukumiem: Dāvji, Muižnieki, Vaivodi, Mālnieki, Pelles, Kāķis, Kreiļi, Vaišnieki, Joste, Mešingi, Rīze, Tīrels, kā arī Skaļupes krogs.
Īpaši ievērojams muižas rentnieks bija Jakobs fon Trompovskis – ķirurgs, Cēsu rātskungs un vēlāk birģermeistars, kurš nomāja muižu veselus 28 gadus (1773–1801). Tieši viņa vadībā Cēsis atguva pilsētas privilēģijas un piedzīvoja saimniecisku uzplaukumu. Pateicoties darbam pilsētas labā, Trompovskim tika piešķirtas lietošanā gan Jurģu, gan Meijera muiža, lai gan nomas noteikumus viņš ne vienmēr ievēroja, dzimtcilvēkus pārvaldīdams pēc saviem ieskatiem.
Vēstures paradokss – vietā, kur kādreiz ārstēja un aprūpēja cilvēkus, vēlāk tika ierīkotas pilsētas karātavas (17. gadsimtā). 1853. gadā uz muižas zemes tika uzceltas pirmās ēkas sapieru kazarmām, kas 20. gadsimta sākumā pārtapa par cietumu, bet vēlāk – par Cēsu audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem.
Jurģu muižas zemē izveidotajā cietumā 1910. un 1911.gadā sešus mēnešus pavadīja dzejnieks E.Treimanis-Zvārgulis, kur šeit gūtos pārdzīvojumus vēlāk izteica dzejoļu krājumā “Cietuma rozes”.
Adrese: Cēsis, Līgatnes iela 10