(Senāku laiku foto)
(Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)
Dienvidaustrumos no Cēsīm, Cīrulīšos, no kādas
smilšakmens nišas iztek leģendām apvītais, ziemā neaizsalstošais
Svētavots. Tas izplūst no 88 metru dziļuma tīrā, lielā, dabiskā baltas smilts
iezī, tā ražība ir 3 litru ūdens sekundē. Svētavota izcelsmes un pastāvēšanas
vēsture ir ļoti sena, tie ir daudzi gadsimti. Svētavota ala ir pirmā Latvijas
ala, kas minēta zinātniskajā literatūrā. Jau 1764.gadā to aprakstīja vācu
etnogrāfs G.F.Millers.
Viņš rakstījis, ka šo vietu saucot die
Eiserne Pforte, kas nozīmē Dzelzs vārti. Iespējams, ka Millera apraksts
rosināja novadpētnieka Johana Kristofa Broces interesi par šo alu, kuru viņš
apmeklēja, aprakstīja un uzzīmēja 1772.gadā. Tas ir senākais šobrīd zināmais
Latvijas alas attēls. Broce rakstījis, ka “alas dibenā, kur ir arī daži lieli,
melni akmeņi, no zemes izplūst skaidrs, ledusauksts ūdens, kas aiztek gar alas
kreiso pusi. Ap to un pie kalniem abās pusēs aug alkšņi, egles, priedes, kadiķi
un ievas. Šī novada latviešu zemnieks piedēvē ūdenim brīnumspēku, tāpēc tad,
kad ir slims, viņš tajā mazgājas un arī atstāj alā apģērba gabalus un naudu”.
Alu divos sava darba “Topographische
Nachrichten von Lief- und Ehstland” (1777.g.) sējumos ir minējis arī
Augusts Vilhelms Hupelis kā piemēru tēzei, ka dažas alas zemnieki uzskata par
spēcīgām, t.i., izmanto to avotus dziedniecībā.
Pirmais avota nosaukums bija Dzelzs vārti, bet
pirmās brīvvalsts laikā tas dēvēts par Māras avotu, vēlāk par Svētavotu un to
pamatoja ar ūdens dziednieciskajām īpašībām. Brīvās Latvijas laikā netālu tika
uzcelta dziednīca “Cīrulīši.
Mūsdienās šī svētvieta izveidota kā tūrisma
objekts, kurā pārforsēts ar visādiem kičīgiem, negaumīgiem, samākslotiem
elementiem.
Adrese: Cēsis (koordinātes - 57.303556, 25.233740 )