Cēsis, Svētavots

 

                                                                   (Senāku laiku foto)

 

                                                        (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Dienvidaustrumos no Cēsīm, Cīrulīšos, no kādas smilšakmens nišas iztek leģendām apvītais, ziemā neaizsalstošais Svētavots. Tas izplūst no 88 metru dziļuma tīrā, lielā, dabiskā baltas smilts iezī, tā ražība ir 3 litru ūdens sekundē. Svētavota izcelsmes un pastāvēšanas vēsture ir ļoti sena, tie ir daudzi gadsimti. Svētavota ala ir pirmā Latvijas ala, kas minēta zinātniskajā literatūrā. Jau 1764.gadā to aprakstīja vācu etnogrāfs G.F.Millers.

Viņš rakstījis, ka šo vietu saucot die Eiserne Pforte, kas nozīmē Dzelzs vārti. Iespējams, ka Millera apraksts rosināja novadpētnieka Johana Kristofa Broces interesi par šo alu, kuru viņš apmeklēja, aprakstīja un uzzīmēja 1772.gadā. Tas ir senākais šobrīd zināmais Latvijas alas attēls. Broce rakstījis, ka “alas dibenā, kur ir arī daži lieli, melni akmeņi, no zemes izplūst skaidrs, ledusauksts ūdens, kas aiztek gar alas kreiso pusi. Ap to un pie kalniem abās pusēs aug alkšņi, egles, priedes, kadiķi un ievas. Šī novada latviešu zemnieks piedēvē ūdenim brīnumspēku, tāpēc tad, kad ir slims, viņš tajā mazgājas un arī atstāj alā apģērba gabalus un naudu”.

Alu divos sava darba “Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland” (1777.g.) sējumos ir minējis arī Augusts Vilhelms Hupelis kā piemēru tēzei, ka dažas alas zemnieki uzskata par spēcīgām, t.i., izmanto to avotus dziedniecībā.

Pirmais avota nosaukums bija Dzelzs vārti, bet pirmās brīvvalsts laikā tas dēvēts par Māras avotu, vēlāk par Svētavotu un to pamatoja ar ūdens dziednieciskajām īpašībām. Brīvās Latvijas laikā netālu tika uzcelta dziednīca “Cīrulīši.

Mūsdienās šī svētvieta izveidota kā tūrisma objekts, kurā pārforsēts ar visādiem kičīgiem, negaumīgiem, samākslotiem elementiem.

 

Adrese: Cēsis (koordinātes - 57.303556, 25.233740 )