Lestene, piemineklis "Latvijas stāvstrops brīvībai"

 

                                                (Fotografēts 2025.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

2025. gada 8. maijā Otrā pasaules kara piemiņas vietā Lestenē, pie ieejas Lestenes Brāļu kapu memoriālā, tika atklāts piemineklis “Latvijas Stāvstrops brīvībai”.

Tekstā uz jaunatklātā pieminekļa plāksnes pausta galvenā pieminekļa ideja: “Latvijas Stāvstrops brīvībai Lestenē ir veltīts tiem Latvijas pilsoņiem, kuri tika pretlikumīgi iesaukti un iesaistīti nacistiskās Vācijas militārajās vienībās. Tiem, kas izdzīvoja vai krita. Tiem, kuri svešo kara dienestu Latvijā un ārpus Latvijas pildīja ar cerību atgūt Latvijas brīvību un neatkarību.”

Tēlnieka Kristapa Gulbja piemineklī ietvertā ideja - bišu saime ir tauta, strops ir viņu valsts ar savu armiju, likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas, tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās dzeļ tikai tad, ja jūtas apdraudētas. Tās aizstāv, cīnās, mirst par savu stropu, saimi, brīvību. K.Gulbis akcentē: “Pasaulē ir dažādi bišu stropi, bet unikālais stāvstropa dizains eksistē tikai Latvijā, tam ir apstiprināti un nemainīgi parametri kopš 1925. gada. Piemineklī ir ievērotas precīzas tā proporcijas un materialitāte. Piemineklis arī atskaņos Latvijas laukos ierakstīto bišu spārnu vibrāciju kopkori.”

No 2018. līdz 2022. gadam piemineklis Latvijas Stāvstrops brīvībai atradās Beļģijā, Flandrijas pilsētā Zedelgemā, laukumā, kuram tika dots Brīvības laukuma nosaukums. Pieminekli rosināja veidot tā laika Zedelgemas pilsētas vadība. Tas tapa, sadarbojoties ar Latvijas Okupācijas muzeju. Piemineklis bija veltīts brīvībai kā universālai vērtībai un 11 700 latviešu karavīru piemiņai, kas 1945./46. gada ziemu izcieta Zedelgemas karagūstekņu nometnē, nezaudējot alkas pēc savas un Latvijas brīvības. Krievijas melīgo vēstures traktēšanu atbalstošu organizāciju un vēsturnieku protesta dēļ pilsēta 2021. gadā vienpusīgi noņēma plāksni un laukumu pārdēvēja. 2022. gadā demontēja pieminekli, 2024. gadā tas atgriezās Latvijā.

Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēde Valda Liepiņa atzīmē: “Šī pieminekļa liktenis ir tikpat sarežģīts kā mūsu karavīru, karagūstekņu un leģionāru liktenis. Tas skaudri un diezgan īsā laika rāmī parāda, ka pat 80 gadus pēc 2.pasaules kara beigām, Eiropai vēl nav vienotas izpratnes par vēsturi, par mūsu tautu sarežģītajiem līkločiem. Diemžēl mēs te arī redzam, cik spēcīga ir propaganda un pārstrādāta vēsture. Arī tas mums ir jāpatur prātā.”

 

Adrese: Tukuma novads, Lestenes pagasts, Lestene (koordinātes -  56.772304, 23.137088 )

 

Jūrmala, viesnīca "Centrāle"

 

                                                                 (1930-to gadu foto)

                                                                      (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Tiek uzskatīts, ka mūsdienās redzamā ēka uzcelta ap 1896. gadu. Uz 1906./07. gada gruntsgabalu plāna atzīmēts, ka tā pieder Aleksandram Švarcam. Plānā ēka attēlota daudz lielāka, nekā tā nonākusi līdz mūsdienām. Iespējams, ka tā cietusi ugunsgrēkā un daļa nojaukta, jo 2023. gada vasarā bija redzams, ka zem apšuvuma dēļiem un apmetuma ēkas siena ir apdegusi.

1926. gada 27. septembrī Luīze Tauniņa no pilsētas domes saņēma atļauju turēt 1. šķiras traktieri „Centrāle” Mellužu ielā 1. Viņas vīram Pēterim Tauniņam Rīgā agrāk piederēja populārais varietē teātris „Ampirs” Merķeļa un Kr. Barona ielu stūrī. 1927. gada 6. maijā pilsēta atteicās no pirmpirkuma tiesībām, un Mārcis Kiaka pārdeva L. Tauniņai nekustamo īpašumu Mellužu prospektā 1. Tomēr jau 1928. gada janvārī par Tauniņa naudas grūtībām liecina viņa mantu izsole: „Rīgas apgabaltiesas Rīgas apr. 1. iec. tiesu izpild. paziņo, ka 1928. g. 31. janvārī, pl. 12 dienā, Dubultos, Mellužu ielā Nr. 1, pārdos Pēteram Tauniņam piederošo kustamo mantu, sastāvošu no mēbelēm u. c. un novērtētu par Ls 220.” Arī traktiera nodoklis nebija mazs: 1929. gadā Luizes Tauniņš „Centrālei” tas bija noteikts Ls 600 apjomā.

1929. gadā Tauniņa finansiālās problēmas bija tā samilzušas, ka viņš ķērās pie krimināla paņēmiena – organizēja apdrošinātas vasarnīcas nodedzināšanu, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību. Cerētās „ātrās” naudas vietā 6. maijā Rīgas apgabaltiesā sākās sensacionāla prāva pret dedzināšanas „meistaru” Teodoru Zīvertu no Asariem un vasarnīcu īpašniekiem Rīgas Jūrmalā Kirilu Kvīti, Pēteri Tauniņu un Mārtiņu Lukstiņu. Bija pieaicināti ap 50 liecinieku.

Izmeklēšanas gaitā atklājās, ka Zīverts 1927. gadā nodedzinājis Movšas Bērmaņa fabriku Rīgā, Hospitāļu ielā un trīs vasarnīcas: Mārtiņa Lukstiņa apdzīvoto vasarnīcu Valteros, Krasta ielā 30, bet 1928. gadā – Kirila Kvītes neapdzīvoto vasarnīcu Edinburgā, Meža ielā 7 un Lavīzes Ilzes Tauniņas neapdzīvoto vasarnīcu Asaros, Valtermuižas ielā 2. Tauniņu vasarnīca dega 1928. gada 8. marta naktī un, lai gan ugunsgrēku centās dzēst, ēku glābt neizdevās. Prāvas laikā noskaidrojās, ka Tauniņš gribējis, lai Zīverts uzrīko ugunsgrēku, kas radītu iespaidu, it kā viņa vasarnīcā būtu iespēris zibens. Būdams spaidīgos naudas apstākļos, Tauniņš bijis skopāks par citiem dedzināšanu pasūtītājiem — solīja tikai 200 Ls, bet arī tikai tad, kad saņemšot no apdrošināšanas biedrības prēmiju – savu vasarnīcu viņš bija apdrošinājis par 10 000 Ls, lai gan tās vērtība bija tikai 6000 Ls. Degvielai Tauniņš iedeva 5 Ls. Tomēr tiesā Lukstiņš neko negribēja stāstīt par kopdarbību ar Zīvertu. Tiesa sodīja dedzinātāju Teodoru Zīvertu ar 8 gadiem spaidu darbos, bet Pēteri Tauniņu attaisnoja pierādījumu trūkuma dēļ.

Skaidrs, ka Tauniņa materiālais stāvoklis pēc tiesas prāvas un vasarnīcas zaudējuma kļuva vēl bēdīgāks. Apgabaltiesas Rīgas apriņķa 1.iecirkņa tiesu izpildītājs paziņoja, ka 1930. gada 22. maijā, vienos dienā, Dubultos, Centrālviesnīcā tiks pārdotas Luizes Tauniņas pianino-klavieres, novērtētas par Ls 1000.

Šķiet, Tauniņš pārdeva viesnīcu, jo 1931. gada 9. februārī Akcīzes nodaļa pieprasīja pārrakstīt Luizes Tauniņas 1. šķiras traktiera koncesiju Mellužu ielā 1 uz Kārļa Upes vārda. Bet jau 1932. gada 25. februārī pilsētas valde nolēma slēgt Centrālviesnīcu, jo tās turētājs Kārlis Upe nebija nokārtojis 1931. gada 4. ceturkšņa un 1932. gada 1. ceturkšņa traktiera nodokli. 26. martā valde atsauca rīkojumu, un viesnīca turpināja darbu. 1936. gada 23. novembrī Adelīnei Lūsis atļāva viesnīcu un restorānu „Centrāle” pārdēvēt par „Dubulti”.

Pēckara laikā 1950. gadā lietošanā nodeva kinoteātri „Vētra” ar 250 vietām.  To izbūvēja bijušajā Centrālviesnīcas ēkā, izņemot starpstāvu pārsegumus un likvidējot logus.

 

Adrese: Jūrmala, Dubultu prospekts 5

 

Jūrmala, Alfrēda Kalniņa māja

 

                                                        (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Komponists un ērģelnieks, 6. Latvijas dziesmu svētku virsdiriģents Alfrēds Kalniņš dzimis 1879. gada 23. augustā Cēsīs, mācījies Bērzaines vācu ģimnāzijā, Cēsu reālskolā, bet no 1897. gada Pēterpils konservatorijā. No 1927. līdz 1933. gadam dzīvoja ASV, kur strādāja par ērģelnieku Ņujorkā, komponēja un uzstājās koncertos. 1939. gadā viņš nopirka māju Mellužos. Komponists iemīlēja šo vietu, pats stādīja dekoratīvos krūmus. Lai gan 1940. gadu beigās okupanti māju nacionalizēja, viņš tajā dzīvoja līdz mūža beigām 1951. gadā. Atdusas Rīgas 1. Meža kapos. 1999. gadā pie ēkas atklāta piemiņas plāksne.



Adrese: Jūrmala, Kāpu iela 71 

 

Valgales skola (Valgāles skola)

 

                                                        (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

 

Valgales skola dibināta 1880. gadā, bet skolas ēka uzcelta 1887. gadā. Latvijas
brīvvalsts sākumposmā tā bija 6-klašu pamatskola, padomju okupācijas laikā to  pārveidoja par astoņgadīgo skolu, vēlāk par pamatskolu, bet 1966. gadā skolu  slēdza. Pēc tam kādu laiku ēkā atradās bērnudārzs. Mūsdienās, kopš 2009.gada, Valgales skola ir Upesgrīvas internātpamatskolas struktūrvienība.

 

Adrese: Talsu novads, Abavas pagasts, Valgale (koordinātes - 57.054964, 22.485433)