Jūrmala, Mellužu ugunsdzēsēju depo

 

                                                          (Fotografēts 2024.gadā,V.S. foto)

 

Pirmās ugunsdzēsēju biedrības Jūrmalā bija Dubultos un Majoros, bet līdz 1912.gadam biedrības bija arī Edinburgā (Dzintaros), Mellužos un Asaros. Par Mellužu ugunsdzēsēju depo nekādus vēstures faktus atrast nevarēju. Bet ir kritisks raksts 1933.gada laikrakstā “Ugunsdzēsējs”: “Pagājušās svētdienas, 2. jūlijā, ugunsdzēsēju trauksme atļāva iedziļināties arī mazliet dziļāk dzēsēju iekšējā dzīvē. Radās pārsteigumi, kuriem grūti ticēt. Pēc ugunsgrēka svētdienas rītā daļa Mellužu ugunsdzēsēju uzsāka nodaļas depo mazu iedzeršanu, kura ieilga līdz pat trauksmei. Garāmgājējiem radās jautājums, kas ugunsdzēsējiem par „ svētkiem”. Trauksmes signāls radīja īstu pārsteigumu un sajukumu, jo garām aizsteidzās arī Slokas ugunsdzēsēju kolona. Mellužu komanda trauksmes vietā ieradās pēdējā un smīdināja sanākušos skatītājus, nespēja pienācīgi noturēties kājās un „komandēt" gribēja visi, kam tikai stīvāka mēle. Tikai pāris ugunsdzēsēju nebija iereibuši un tiem tad arī bija jāiznes viss smagums. Tā ir nepiedodama nolaidība no ugunsdzēsēju augstākās vadības puses, kad vesela ugunsdzēsēju komanda var nonākt šādā stāvoklī savās depo telpās un tādā „ noskaņojumā" izbraukt darbā. Varam iedomāties, cik derīgi šādi ugunsdzēsēji ugunsgrēka gadījumā. 

Atliek konstatēt, ka Mellužu ugunsdzēsēju kolonā trūkst saprātīga vadītāja un kamēr tā nebūs,

tikmēr  Mellužu ugunsdzēsēji nebūs nekad sava uzdevuma augstumos, ko jau esam vairākkārt 

uzsvēruši. Ir nepieciešami krietni izvētīt ugunsdzēsēju rindas, ievedot disciplinētu darbību. Nav

vietas ugunsdzēsēju rindās tiem, kas mīl tikai dūmus „noskalot". 

 

 Adrese: Jūrmala, Mellužu prospekts 31

 

Jūrmala, Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros

 

                                                         (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Vasarnīcu Majoros Rainis nopirka 1926. gada rudenī. No 1927. līdz 1929. gadam tā bija dzejnieku darba un vasaras atpūtas vieta. Te rakstītas Raiņa pēdējās lugas “Mīla stiprāka par nāvi”, “Rīgas ragana” un daudzi dzejoļi. Aspazija šajās vasarās strādāja pie krājuma “Asteru laikā”. Vasarnīca kļuva par Raiņa pēdējo dzīves vietu.

Mūsdienās ēkā ir muzejs, kurā aplūkojamas restaurētas abu dzejnieku dzīves telpas vasarnīcas un dārza mājiņas augšstāvā. Muzeja kompleksā apvienotas trīs Jūrmalas koka apbūvei raksturīgas ēkas. Vienā no ēkām iekārotas izstāžu zāles, kur regulāri notiek koncerti, lasījumi izstādes un konferences, kas aktualizē Raiņa un Aspazijas atstāto kultūras mantojumu un aicina iepazīt mūsdienu mākslinieku un literātu darbus.

 

Adrese: Jūrmala, Jāņa Pliekšāna iela 5/7

 

Peitiņu kapi, latviešu strēlnieku un strēlnieka mātes kaps

 

                                               (Fotografēts 2025.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Peitiņu kapos atrodas leģendārais Strēlnieka Mātes un 12 strēlnieku kaps. Uz pieminekļa sekojoši vārdi: Jānis Veide, Jūlijs Rudzītis, Jānis Degle, Jānis Gailis, Stepans Skangals, Eduards Knoks, Žanis Grandovskis, Krišjānis Podiņš, Staņislavs Spalčs, Alfrēds Rozenbergs, Ernests Ādamsons un viena strēlnieka māte.

“Jelgavas ziņotājā” 1992.gada 3.janvārī A.Hartmanis raksta: “Tur, kur līdz 1916. gada 25. decembrim (7. janvārim pēc jaunā stila) atradās vācu priekšējās pozīcijas, tagadējās Peitiņu kapsētas apkaimē, 1917. gada janvārī sākās stāsts par strēlnieka Māti. No šiem dramatiskajiem notikumiem mūs šķir 75 gadi, par to stāsta kapa kopiņa ar savādo, no nesprāgušām granātām veidoto krustu un piemiņas plāksne. Neviens nezina, kā risinājušies tālie notikumi, kā tie veidojuši cilvēku likteņus. Klusā pievakarē, sēžot uz kapu soliņa, varam iedomāties to secību. Nav zināms, vai Mātei tas bijis vienīgais dēls, par kuru tā domāja, dzirdot nepārtrauktu frontes dunoņu, kas vēstīja par Ziemassvētku kaujām un tām sekojošu janvāra kauju briesmām. Tām bija pakļauts arī viņš. Ja būtu līdzās dzīvesbiedrs, arī viņai sirds būtu mierīgāka. Varbūt viņš gāja bojā 1905. gada revolūcijā zem kazaku nagaikām? Varbūt krievu—japāņu karā? Tas nav zināms. Bet katrs granātas sprādziens, ko dzirdēja Māte, un asiņainais sprādziena uzliesmojums, kas svēto svētku laikā iezīmējās debesīs pāri Tīrelim, kā naža dūriens iedūrās viņas sirdi. Tur viesuļugunis, kur līst asinis, un staigā nāve, atrodas viņas mīļotais, tik ilgi gaidītais dēls. Karā jau katra diena līdzinās gadam. Tad kādā rītā, kad pierimis kauju troksnis, Māte aizslēdz savas mājiņas durvis un dodas ceļā, lai frontē meklētu savu dēlu. Citādi viņa nevar, jo sirds nav mierīga. Lakatiņā ietīta tīra veļa, pašas adītas zeķes un cimdi. Sals pieņemas, par to liecina sarkanā rīta saule. Ir arī kāds gardums, jo karavīra maize nav salda. Par spīti kara laika trūkumam, viņa pratusi kaut ko no sava trūcīgā azaida saglabāt cienastam. No astoņu pulku divdesmit četriem tūkstošiem ierindā palikuši vairs tikai piecpadsmit tūkstoši. Frontes līnija stiepjas kilometriem pāri mežiem, purviem, kas pēc lielajām kaujām kļuvuši par kopīgiem Brāļu kapiem. Kā viņa atradīs savu dēlu, kā spēs iziet cauri kontrolei? Visi civiliedzīvotāji no turienes ir izraidīti, bet katrs privātās drēbēs tērpies var būt vācu spiegs... Bet Mātei veicas, neviens nevar tai atteikt, raugoties tās trūcīgajā apģērbā, pastalās ieautajās kājās un lakatiņā rūpīgi ievīstītajā sainītī. Viņas acīs lasāma Mātes mīlestība un neizsakāms lūgums uzzināt kaut ko par dēlu. Tuvojas jau pēcpusdiena, bet sniegs sāk čirkstēt arvien asāk, jo sals pieņemas. Bet Māte to nejūt. Satiek jau pirmos strēlniekus, kas rāda tai ceļu tālāk. Tas vairs nav tāls, viņas nojauta saka, ka tas drīz beigsies. Jau klāt Peitiņi, redzamas vācu tranšejas un blindāžas,  kurās apmetušies latviešu strēlnieki. Māte vaicā pēc dēla cerībā to satikt, bet strēlnieki klusēdami, nodurtām galvām, asarām acīs pieved Māti pie savāda kapa, kurā guldīti 12 latviešu strēlnieki. Viņus vācu smagais lādiņš apracis mežā blindāžā uz mūžu. No saārdītiem baļķēniem pagatavots vienkāršs krusts, kas mēmi liecina par notikušo traģēdiju. Klusē strēlnieki, klusē Māte, kas jautājoši veras strēlniekos. Viņu acīs mirdz asaras. Tad viņa saprot visu un lēni noslīgst pār dēla un viņa draugu atdusas vietu. Ar neizsakāmu žēlumu strēlnieki noraugās saļimušajā sīkajā Mātes stāvā un smalkjūtīgi aiziet. Sals pieņemas, saule noriet pāri Lielupei vēl sarkanāka nekā no rīta. Strēlnieki aizejot klusi lūdz Māti palikt pa nakti pie viņiem, nogaršot karavīru kāpostus un sasildīties. No rīta varētu doties mājup. Guļasvieta būšot tuvāk pie krāsniņas. Bet Māte nesteidzas. Lēni atbild, ka vēl kādu brītiņu pasildīšoties pie dēla kapa. Bet no rīta strēlnieki to atrod nosalušu. Ticu, reiz pienāks laiks, kad mūsu rocība atļaus šajā vietā uzbūvēt staltu pieminekli visām Mātēm, kuru dēli nav pārnākuši mājās no karalauka. Tas būs piemineklis Mātei.”

 

Adrese: Jelgavas novads, Valgundes pagasts, Peitiņu kapi