Dziru ūdensdzirnavas Zantes pagastā

 

                                              (Fotografēts 2025.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                        (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)
 

 

Dziru ūdensdzirnavas celtas 1817. gadā. 1930-to gadu īpašnieks bija H. Jakobovskis. 1980.gadā vēl nebija sabrucis ēkas jumts un slūžas bijušas veselas.

1982.gada vietējais laikraksts “Komunisma rīts” rakstīja, ka “ vairākiem arhitektūras pieminekļiem nepieciešama steidzama palīdzība (Plāņu muiža ar parku, Dziru ūdensdzirnavas, Zemītes, Struteles un Vānes baznīcas, Lamiņu vējdzirnavas utt.” Acīmredzot rakstīja rakstīšanas pēc, jo vismaz ar šīm Dziru dzirnavām nav darīts nekas, lai tās saglābtu. 2025.gadā uz tām pat vairs kārtīgs ceļš neved, tās ieaugušas mežā.

1995.gada laikraksts “Lauku avīze” raksta par to, ka Dziru dzirnavas īpašumā ieguvis kāds Vācijas pilsonis Georgs Budrihs. Rakstā teikts: “Zantenieki šā līguma būtību lakoniski izsaka: Atbrauca bagātais vācietis ar spico limuzīnu, dabūja dzirnavas un uzlika mums asfaltu..." Atliek paskaidrot, ka biznesmenis un kādreizējais Kristīgo demokrātu savienības aktīvists Georgs Budrihs kļuva par brīnumjaukas vietas — Dziru dzirnavu — laimīgo īpašnieku, pārspējot septiņus citus pretendentus. Pagastvalde lēma par labu G. Budriham tāpēc, ka tika noslēgta un vēlāk džentlmeniski izpildīta vienošanās, ka kompensācijā par iegūto zemi un ūdensdzirnavu drupām pēdējais finansēs Zantes centra noasfaltēšanu, kas jaunajam Dziru dzirnavniekam izmaksāja 3,7 miljonus rubļu. Īpašnieks loloja pārdrošu un skaistu sapni izveidot Dzirās dabas parku ar briežiem un stirnām brīvdabas aplokos, kas šejieniešiem šķita tik neparasti, ka pat pastāvīgie kritizētāji aprāvās pusvārdā. Dzirnavu drupas, dīki un apkārtne tika kopti, pašlaik gan darbi pieklusuši, acīmredzot naudas problēmu dēļ”.

2004.gadā izdotajā grāmatā “Lejup pa Abavu” rakstīts: “Gleznainā paugurainē atradās Dziru ūdensdzirnavas (1817), kuru vietā ir redzamas drupas, bet skaisto dzirnavu ezeru vietā līkumo sīka tērcīte. Ledāju veidotā gultnē strauta tecējums saskārās ar dabisku aizsprostu un laika gaitā izlauza jaunu ceļu uz Amulu. Tagad tikai fotoattēlos var aplūkot lielisko ainavu ar gravu starp dzirnavām, eglēm, ievām un apsēm. Turpat netālu bijis otrs mežezers, no kura pa kanālu sistēmu sausajās vasarās ūdens plūdis uz dzirnavezeru, papildinot hidroresursus. Dzirnavās varēja samalt graudus rudzu maizei, rupjajām kviešu klimpām un karašai, kā arī lopbarībai. Netālu no dzirnavām atrodas vairākas saldūdens kaļķa atradnes”.

 

Adrese: Tukuma novads, Zantes pagasts (koordinātes - 56.856021, 22.687564 )

 

 

Jūrmala, Raiņa vasarnīca Jaundubultos (Raiņa sēta)

 

                                                            (Vasarnīcas ēka senāk)

                                                                      (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Šo zemes gabalu Rainis noskatīja 1903. gadā, pēc atgriešanās no trimdas Slobodskā Krievijā. Viņš bija saņēmis tēva mantojumu un nolēma uzcelt šeit vasarnīcu. Rainis pēc trimdas gribēja būt saimnieks. Viņš turpināja sava tēva, muižu pārvaldnieka amatu – gribēja uzcelt māju, izdot istabas  un dzīvot no savām rentēm. Viņš gribēja rakstīt to, ko pats vēlas, nevis to, ko viņam pasūtīja rakstīt.  Jau 1904. gada rudenī vasarnīcas pirmais stāvs bija gatavs, to varēja  izīrēt. 1905. gada sākumā tiek uzvesta Aspazijas luga “Sidraba šķidrauts”. Revolūcija lugai piešķīra īpašu nozīmi. Cara valdība lugu aizliedza un Rainim un Aspazijai ar viltotiem dokumentiem nācās doties atkal trimdā, šoreiz uz Šveici, uz Kastaņjolu. Vasarnīcu uzticēja rakstniekam Augustam Deglavam, kurš  tur saimnieko līdz 1911. gadam. Viņa vēstulēs ar Raini, kas saglabājušās, atrodama interesanta informācija par vasarnīcas īrniekiem, ieņēmumiem un izdevumiem, nodokļiem, vasarnīcas uzturēšanu un pārdošanu. Jēkabs Sīpols vēlāk nopirka vasarnīcu un uzbūvēja vēl trīs ēkas īrnieku izmetināšanai. Pēc Pirmā Pasaules kara īpašnieki mainījās, pēdējais bija Krišs Fiņķis, vecpuisis bez ģimenes. Padomju okupācijas laikā Poruka ēkās bija Raiņa vārdā nosauktā pionieru nometne. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šī ēka tomēr nekļuva par muzeju, tika privatizēta, vairākkārt mainīja īpašniekus. Līdz brīdim, kad 2019.gada 25. maijā durvis vēra tās jaunie saimnieki Raiņa sēta. Raiņa paša uzceltā ēka  ir atjaunota ar lielu rūpību pret vēsturiskajām detaļām. Ēkas pirmajā stāvā izveidota zāle ar imitētām priežu mizas kolonnām. Šī telpa ir piemērota dažādiem sabiedriskiem pasākumiem. Pie ēkas piestiprināta jauna piemiņas plāksne, kuru veidojis tēlnieks Kārlis Alainis. Atjaunota arī otrā stāva Raiņa istaba ar rakstāmgaldu un šai istabai raksturīgām lielziedu tapetēm, kas redzamas 1905.gada fotogrāfijās. Galvenais un interesantākais  ir otrā stāva balkons, kurš laika gaitā bija pazudis. Vēl šeit ir iekārtots neliels muzejs ar oriģināliem vertikāliem plauktiem, kuros izvietoti Raiņa un Aspazijas darbi.

 

Adrese:  Jūrmala, Poruka prospekts 61

 

Kuldīgas vecā slimnīca

 

                                                                  (1930-to gadu foto)

                                                                          (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

1827. gadā Kuldīgā izveidoja kara hospitāli. 1836. gadā dibināja Kuldīgas pilsētas slimnīcu. 1910. gadā ēku tagadējā Kalpaka ielā pārbūvēja par Kuldīgas pilsētas slimnīcas ēku. Pirms tam tur bija Adatu fabrikas korpuss. No 1957. līdz 1962. gadam slimnīcas nosaukums bija Kuldīgas rajona slimnīca, tad Kuldīgas rajona centrālā slimnīca. 1994. gadā Kuldīgas rajona centrālo slimnīcu pārveidoja par Kuldīgas rajona pašvaldības, vēlāk Kuldīgas pilsētas pašvaldības bezpeļņas uzņēmumu.  2003. gada 5. decembrī nodibināja SIA “Kuldīgas slimnīca”, kas tā paša gada 21. decembrī pārcēlās uz ēku Aizputes ielā 22. Mūsdienās vecās slimnīcas korpusi ilgāku laiku stāvēja tukši, bija pat deguši. Bet nu tie pakāpeniski tiek atjaunoti un tajos atradīsies mākslinieku inkubatori, darbnīcas un tml.

 

Adrese: Kuldīga, Kalpaka iela 4