Ilgus gadus stāvēja pamests un neizmantots. Tagad ēkai ir jauni saimnieki, kuri netālu vēlas iekārtot dzīvnieku kapsētu. Sola postā nelaist krogus ēku. Ir vēlme savest kārtībā, bet nav iespēju. Visu tur kopjot vīramāte, bet iedzīvotāji vēl nāk un plēš, novāc arī ražu, izbradā. Ēka ir aizslēgta, bet tomēr nāk, dauza slēdzenes nost. Tā par savu īpašumu ap 2020.gadu stāsta īpašnieki.
Adrese: Bauskas novads, Vecsaules pagasts (koordinātes - 56.427041, 24.285431 )
Pusmuiža atradās 6 km uz dienvidaustrumiem no Lielstraupes muižas. Saglabājušās liecības, ka 1221. gadā šajā vietā atradies Ikevaldas ciems (Ykewalda). 1681. gadā dokumentos minēta zemnieku sēta Snore jeb Šņore (Snore, Schnore). lespējams, ka nosaukums radies saistībā ar zemes mērīšanu zviedru laikos. Toreiz ieviesa tā saucamās šņoru zemes, kad pārmērītā un novērtētā ciema aramzeme tika sadalīta garās šaurās slejās, kas paralēli vilkās cauri visiem tīrumiem noteiktā kārtībā. Savukārt 19.gadsimta sākumā, iespējams, atsavinot zemniekiem viņu māju un zemi, tika ierīkoti Lielstraupes muižas lauki ar palīgsaimniecību - Šņores pusmuižu, kas saukta arī par Lipumuižu. Muiža pusmuižu izīrēja rentniekiem, kuri apstrādāja zemi un kopa lopus. Lielajā muižas ēkā ar pamatīgu manteļskursteni vidū mitušas septiņas rentnieku ģimenes. Katrai bijusi viena istaba. Abos ēkas galos bija pa mūrētam velvētam pagrabam. Uz austrumiem no mājas bija lielas liepas, tās vietējie bija iesaukuši par Šņores parku. Liepas tur aug vēl joprojām. Muižas pagalmā bija saimniecības ēkas, kūts, rentnieku kūtiņu rinda ar laidaru vidū, stallis, šķūnis un vāgūzis. Aiz parka atradās smēdīte, bet tālāk no ēkām - rija (Teicīšu māju robežās). Bija arī otra kalpu māja, tā sauktā Lejas māja, kurā mita vēl divas rentnieku ģimenes. Šņores pusmuižas pēdējais rentnieks bija Tormanis, inženiera Kārļa Tormaņa tēvs. Viņa laikā 1914. gadā tika uzcelta jauna mūra kūts. Par muižas senatnīgumu vēl tagad liecina mūra klēts drupas. Kā vēsta nostāsts, zviedru laikos ap 1700. gadu klētī bijusi ieroču noliktava. Pirmās Latvijas valsts zemes reformas laikā Šņores lopu muižas zeme tika sadalīta jaunsaimniecībām. Pusmuižas ēkas (māju, kūti, stalli) un ābeļdārzu īpašumā ieguva Jānis Janitēns. Viņš saimniecībai saglabāja Šņoru vārdu. Ēkas pamazām nolietojās un tika nojauktas. Pēdējo 1980os gados nojauca Šņores muižas dzīvojamo māju, kad Ļeņina kolhozs te gatavojās celt dzīvojamo māju Ezergalu fermas slaucējām. (“Straupes grāmata”, 2007)
Mūsdienās visapkārt plešas ganības, reljefs ir paugurains un pie muižas vietas diezgan grūti tikt klāt.
Adrese: Cēsu novads, Straupes pagasts (koordinātes +/- 57.312156, 25.029321 )
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
Pusmuiža Lēdurgas pagastā, no kuras faktiski nekas nav saglabājies.
Adrese: Siguldas novads, Lēdurgas pagasts, Vanagi (koordinātes - 57.290936, 24.785209 )
Lielupes krastā atrodas stalta ķieģeļu ēka – Dubultu pirts. Celta laika posmā starp 1909. un 1914. gadu. Pirms Pirmā pasaules kara pirts (toreiz Slokas ielā 19) piederēja Ūdra kungam. Kaspars Irbe dienasgrāmatā 1988. gada 5. novembrī rakstīja: ”Atceros laikus pirms 1. pasaules kara, kad atsevišķā numurā mazgājāmies kopā – tēvs, māte un es maziņš. Ilggadīgā pirtniece Terēze ienesa pasūtīto augļūdeni-limonādi. Numurā bija arī lāva un vecāki pērās. Atceros arī, ka kopā ar māti mazgājāmies kopējā sieviešu nodaļā.”
1924. gadā pirts īpašniece Elīze Ūdere to par 10 000 latiem pārdeva Kārlim Eniņam. Pirkums tika noformēta kā kopīpašums un otra daļa piederēja Jānim Rudzītim. Rudzītis jaunībā bija izmācījies arodu un strādāja par elekromehāniķi uz kuģa. 1923. gadā Ņujorkā, Manhetenā viņš apprecējās ar Annu Šteinbergu. Uz kuģa nopelnīto naudu viņš pārsūtīja uz Rīgu māsas vīram Kārlim Eniņam, jo bija ieplānojis pirkt īpašumu.
1924. gada 6. oktobrī pilsētas valde pirti atkal atļāva atvērt Kārlim Eniņam. Tā paša gada 24. septembrī Eniņš pilsētai lūdza gādāt par Slokas ielas pārbraucamas vietas ierīkošanu pār dzelzceļu. Dome nosūtīja Dzelzceļa virsvaldei lūgumu atļaut ierīkot 10 pēdas platu pārbraukšanas vietu. 1932. gadā pilsētas valde caurskatīja un apsprieda Dubultu iedzīvotāju kolektīvo lūgumu, pabalstīt materiālā ziņā Dubultu pirts īpašnieku pirts darbības atjaunošanai. Tika nolemts ievākt ziņas no pirts īpašnieka K. Eniņa. 7. martā valde lūgumu noraidīja, jo pie niecīga apmeklētāju skaita pirts kurināšana ir saistīta ar prāvām izmaksām (apm. Ls. 50 nedēļā).
Pirtī bija pērtuve, vannas istabas, sieviešu un vīriešu pirts nodaļas. Pats Jānis Rudzītis tikai 1926. gadā sāka patstāvīgi dzīvot Latvijā. Otrajā stāvā bija divi dzīvokļi katra īpašnieka ģimenei. Citas kāpnes otrajā stāvā veda uz vannas istabām publikai. Diemžēl starp abiem līdzīpašniekiem radās domstarpības, kas noveda pat pie tiesas darbiem. J. Rudzītis pirtī strādāja gan par kurinātāju, gan mehāniķi. Darbs bija smags un nācās strādāt gan dienu, gan nakti.
1939. gada 23. oktobrī vienīgās pilsētas privātās pirts līdzīpašnieki J. Rudzītis un K. Eniņš piedāvāja pirts ekspluatāciju uzņemties pilsētas pašvaldībai. Valdes loceklis V. Mellenbergs kopā ar pirts inženieri R. Borku-Putniņu pārbaudīja un atzina, ka ēka būvēta speciāli pirts vajadzībām, bet katls nav piemērots abām nodaļām – vīriešu un sieviešu. Piekrita pārņemt pirti līdz 1940. gada 31. maijam, kurinot reizi 2 nedēļās, nosakot laiku katram dzimumam.
Kara laikā pirtī mazgājās gan vācu, gan krievu karavīri. Otrā pasaules kara laikā vāciešiem atkāpjoties, starp sliedēm virs Jaundubultu novadgrāvja cementa caurules vācu karavīri ieraka koka kasti, kurā bija ievietots dinamīts lai uzspridzinātu dzelzceļu. Jānis Rudzītis sprāgstvielas atvienoja, jo baidījās, ka sprādzienā var iet bojā pirts ēka.
1948. gadā Dubultu pirti nacionalizēja. Tā nonāca pilsētas pirts, veļas mazgātuves un frizētavas tresta valdījumā. Ar Komunālās ministrijas rīkojumu J. Rudzītis tika iecelts par pirts direktoru. 1949. gadā viņš pārtapa par pirtnieku, izvairoties no represijām. Tomēr viņam ar ģimeni tika palūgts atstāt pirts ēku un pārcelties uz Jaundubultiem – vasaras māju bez ērtībām.
Ap 1988.gadu Dubultu pirts tiks slēgta, jo sāka darboties jaunuzceltā pirts Bulduros. Šajā sakarā presē parādījās daudz negatīvu atsauksmju par jauno pirti un lūgumi atjaunot veco Dubultu pirti. Piemēram, Tipuku ģimenes vēstule publicēta 1989.gada 27.aprīļa “Jūrmalā”: “Mums ir vasarnīcu tipa māja, apkures nav, nav arī siltā un aukstā ūdens, tāpēc jāiet uz pirti. Agrāk mazgājāmies Dubultos. Dubultu pirti likvidēja, un nu jābrauc uz Bulduriem. Nezinu, kam «jāpateicas» par milzīgajām cenām. Būtu labāk uzcēluši vairākas Priedaines tipa pirtis (tā taču ir īsta lauku pirts!). Bet Bulduru pirts domāta lieliem priekšniekiem, nevis bērniem, pensionāriem un strādniekiem. Tāpēc lūdzam ātrāk atjaunojiet Dubultu pirti, jo neesam tik bagāti, lai apmeklētu Bulduru pirti”.
Dubultu pirts bija slēgta un stāvēja pamesta līdz kapitālremontam 1989. gadā. Tagad te iekārtota a/s „Latvijas gāze” Jūrmalas iecirkņa pārvalde.
Adrese: Jūrmala, Klints iela 1