Mālpils pareizticīgo lūgšanu nams-skola

 

                                                                  (1912.gada foto)

                                                                                  (2020-to gadu foto)

 

Šī septiņu dzīvokļu māja “Krievkalns” atrodas Inciems-Sigulda-Ķegums ceļa malā. Reti kurš zina, ka tā kādreiz celta kā Mālpils pareizticīgo draudzes dievnams. Agrāk blakus ēkai bijis arī zvanu tornis. Sākotnēji draudzei baznīcas nebija un dievkalpojumi notika dažādās ēkās. Piemēram, 1847.gadā draudzei tika piešķirta „Sliseru” māja, kas bija būvēta armijas vajadzībām. Uzturēšanās ēkā nebija viegla, jot tā bija auksta un mitra. 1848. gadā Mālpils muižas pārvaldnieks Karls Arnolds Poikers īpašnieka Morica Frīdriha fon Grotes vārdā piedāvājis pusdesetīnas lielu zemesgabalu apmēram tur, kur šodien atrodas “Krievkalnu” mājas. Priesteris gan iebildis, ka tā esot ļoti purvaina vieta un tālu no muižas un kapiem. Tomēr vieta netika mainīta un 1868.gadā jau tiek pieminēts uzceltais lūgšanu-skolas nams, kurš atrodas pie purva un biezi saauguša alksnāja. To dēvēja par „Krievmāju” jeb „Krievkalniem”. Vienlaikus uzcēla arī saimniecības ēkas – šķūni ekipāžām, zirgu stalli un kūti, klēti ar pagrabu, pirti, malkas šķūni. 1877. gadā izraka jaunu aku pagalmā.

Pirmā pasaules kara laikā baznīcas zvanus evakuēja uz Krieviju, bet zvanu tornis tika nopostīts. 1924. gadā Mālpils draudze ar Sinodes palīdzību mēģināja šos zvanus atgūt, taču bez rezultātiem.

Jaunajā lūgšanu-skolas namā priesteris apdzīvoja trīs istabas apakšstāvā, virtuvi un vienu istabu augšstāvā. Vecākajam ķesterim jeb psalmotājam bija piešķirtas divas istabas, jaunākajam – viena. Skolai bija atvēlētas divas atsevišķas telpas augšstāvā: viena kalpoja kā mācību klase, bet otra – zēnu guļamistaba un ēdamistaba vienlaikus. Tomēr tās bija neērtas. Mācību klasē bija tikai viens neliels logs, līdz ar to nebija pienācīga apgaismojuma. Turklāt zēnu guļamistaba bija caurstaigājama un pieejama tiem, kuri nāca savās darīšanās pie priestera. Savukārt meitenēm vispār nebija savas atsevišķas telpas, kur atpūsties vai paēst. Viņas parasti uzturējās priestera virtuvē. Tāda situācija “Krievkalnos” bija līdz 1891. gadam, kad beidzot ar bīskapa Arsēnija gādību paplašināja lūgšanu nama ēku ar jaunu piebūvi, kurā iekārtoja divas klases un divas guļamistabas.

Laika gaitā pareizticīgo skaits draudzē samazinājās un 1965. gada 5. martā Mālpils pareizticīgo draudze izbeidza savu darbību. Pēc draudzes slēgšanas “Krievkalnu” lūgšanu telpā ticis iekārtots zirgu stallis, mūsdienās tā stāv tukša un pamesta, taču pārējā ēkas daļā ir dzīvokļi vairākām mālpiliešu ģimenēm.

 

Adrese: Siguldas novads, Mālpils pagasts (koordinātes - 57.008374, 24.930123 )

 

Mālpils luterāņu baznīca

 

                                                        (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Rakstu avotos Mālpils draudze pirmo reizi minēta 1461. gadā, lai gan jau 1448. gadā kādā senā dokumentā Mālpilī minēta baznīcas zeme. Iespējamais pirmais drošais datējums, kas būtu saistīts ar viduslaiku Mālpils baznīcas ēku, ir 1596.gads. Tas minēts uz baznīcas zvana, kas kara laikos bija pazudis vai paslēpts Mergupes dzelmē. Līdz pat mūsdienām ap šo zvanu vijas dažādas teikas. 2004. gadā to nejauši atrada Mergupes krastā netālu no viduslaiku pilsdrupām. Mazais bronzas zvans šobrīd glabājas Turaidas muzejrezervātā.

Pirmais līdz šim zināmais dokuments, kur pieminēta pie pils esošā Mālpils baznīca, ir 1601. gada arklu revīziju pārskati. Vairākos 17. gadsimta pirmās puses dokumentos minēts, ka Mālpilī ir sena mūra baznīca ar vecu salmu jumtu un mazu zvanu. Mālpils baznīcai bija dots svēto apustuļu Sīmaņa un Jūdas vārds, kas pieminēts 1624. gada dokumentos.

Līdz mūsdienām ir saglabājušies vairāki senās baznīcas un tās apkārtnes zīmējumi, kas tapuši 17. gadsimtā. No tiem interesantākais ir 1692. gadā veiktais dievnama uzmērījums (autors J. Ā. Ulrihs). Tajā attēlots dievnama sānskats, un tā jumts bija klāts apaļiem kārniņiem. Baznīcai bija divas ieejas – frontālā un sānu ieeja. Ēkai joprojām nebija torņa. Zvanu tornis, kā redzams attēlā, atradās atsevišķi – blakus dievnamam. Baznīcas pagalmā atradās soda stabs. Pie šī staba vainīgo pieslēdza ar kakla dzelzi un diviem roku dzelžiem un pēra ar rīkstēm. Apkārt baznīcai atradās kapsēta tiem, kuri nevarēja atļauties samaksāt par kapa vietu zem baznīcas dēļiem.

Līdz mūsdienām ir daļēji saglabājies velvēts pagrabs jeb kripta zem baznīcas priekšaltāra daļas. Šeit parasti apglabāja tos draudzes locekļus, kuri varēja atļauties samaksāt zināmu naudas summu. Līdz šim saglabājušās kapu pieminekļu lauskas liecina, ka altārdaļā apbedīja Mālpils muižkungus un mācītājus. To apstiprina arī senie dokumenti. Piemēram, 1691. gada Mālpils baznīcas uzmērījums (autors J. H. Kelčs) atspoguļo, ka baznīcas altārdaļā pa kreisi no altāra atradās Vibrokas un Kniediņu muižas kungu ģimeņu kapa vietas, savukārt pa labi no altāra – Mālpils, Buku un Akenstakas muižkungu dzimtas kapenes. Altāra priekšā tika glabāti mācītāji. Pārējā draudzes daļā – turīgākie amatnieki un tirgotāji.

Laikā no 1764. līdz 1766. gadam uz vecajiem pamatiem uzcēla jaunu mūra baznīcu ar lieliem, plašiem logiem, ar nelielu, bet greznu barokālu torni uz jumta, ar pagarinātu altāra daļu un jaunu sakristeju. No iepriekšējās ēkas saglabāja divas ieejas baznīcā. Vienlaikus ap baznīcu uzbūvēja jaunu laukakmeņu mūra sētu, kuras atliekas vēl šodien redzamas. Dievnamā bija ierīkotas 450 sēdvietas.

Pirmā Pasaules kara laikā skaistā un greznā Mālpils baznīca cieta postošā ugunsgrēkā. Gāja bojā arī Oto Bērtiņa altārglezna un visas koka daļas. Bija palikuši tikai mūri.

1923. gadā sāka nodegušās Mālpils baznīcas atjaunošanas darbus pēc arhitekta Paula Kundziņa izstrādātā projekta par 300 000 Ls. Diemžēl arhitekts neņēma vērā iepriekšējo barokālo baznīcas stilu. Dievnama atjaunošanas darbus pabeidza 1924. gadā nacionālā romantisma stilā, kas bija raksturīgi tā laika Latvijas arhitektūrā.

Laikā no 1968. līdz 1976. gadam baznīca tika regulāri postīta un apzagta. Cieta arī ērģeles. 1984. gadā vietējie iedzīvotāji veica vispārējus Mālpils baznīcas labiekārtošanas un remonta darbus, zinoši speciālisti rūpīgi atjaunoja ērģeles. 1990. gada 8. decembra dievkalpojumā iesvētīja trešo Mālpils baznīcas altāra gleznu – mākslinieces Ritas Valneres gleznu Kristus – svētītājs, kas ir mākslinieces dāvinājums Mālpils baznīcai. Kopš 2004. gada Lieldienām Mālpils baznīca var lepoties ar vēl kādu mākslas darbu – ar vietējās mākslinieces Māras Ārentes darinātajām logu vitrāžām, kas ienes košu krāsu akcentu pieticīgajā baznīcas interjerā.

2008. gadā uzsākts plānveidīgs darbs pie vispārējas Mālpils baznīcas atjaunošanas un tas turpinās arī šodien.

 

Adrese: Siguldas novads, Mālpils pagasts, Mālpils, Alejas iela 1

 

Jūrmala, Majoru viesnīca

 

                                                               (1920.-1930. gadu foto)

                                                                         (Fotografēts 2017.gadā, V.S. foto)
 

                                                                                      (2020.gada foto)

 

                                                                          (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

                                                          (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Viesnīca celta 1925. gadā tradicionālā historisma stilā, kurā jūtami gan neoklasicisma, gan neobaroka motīvi. Arhitekts Artūrs Mēdlingers. Sākotnēji ēkā bija 100 istabu, četras zāles, terases un ap ēku labiekārtots parks ar strūklakām. 20.gadsimta 30-os gados te tika rīkoti tradicionāli džeza grupas koncerti “Five o’clock tee dancing”. Viesnīca šobrīd slēgta. Tās ēka ar stūra paviljonu ir arhitektūras piemineklis. 2020-os gados izlikta pārdošanā par 1 900 000 eiro.

 

Adrese: Jūrmala, Jomas iela 29/31