Valmieras mācītājmuiža

 

                                                            (1799.gada Broces zīmējums)

                                                                                    (1920.gada foto)

 

                                                      (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

                                                          (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Savu sākotnējo veidolu maz saglabājis Valmieras luterāņu draudzes pastorāts, kurš savā tagadējā vietā uzrādīts jau 1673. gada Valmieras ordeņa pils un pilsētas plānā (1874. gada kopija no Stokholmas kara arhīvā esoša oriģināla). Ap 1696. gadu zibens iespēris mācītājmuižā un nodarījis lielus zaudējumus. 1698. gadā atkal šīs pašas nelaimes dēļ nodegusi rija. 1696. gadā mācītāja muižā ir vidēja labuma dzīvojamā ēka, 13 - 14 baļķu augsta, 20 asis gara, 4 1/2 asis plata. Ir tur arī pavisam veca skolas un studējamā istaba, 10 asis gara, 4 asis plata. Kūtis gluži jaunas. Ir kleķa zirgu stallis ar vāgūzi, divas rijas, 5 asis garas. 1702. gadā krievi nodedzināja mācītājmuižu un nošāva mācītāju J.N.Hardungenu (J.N.Hardung arī Härtungen). 1709. gadā mācītājs K. G. Neuhauzens (Cb.G.Neuhousen) lūdz virskomisāru palīdzēt atjaunot muižas ēkas. 1725. gadā atkal aktuāls ir jautājums par mācītājmuižas ēku atjaunošanu. Tur jāceļ dzīvojamā ēka, klēts, stallis ar ratnīcu, pirts, kā arī kūtis. Viceprezidents izrīko celtnēm vajadzīgā materiālo pievešanu. Viss materiāls zemniekiem steigā jāpieved, jādod arī vajadzīgie palīgstrādnieki. 1725.gada 13. novembrī fon Menzenkampfs, Mujānu rentes kungs, kā baznīcas priekšnieks ziņo landrātam un viceprezidentam Rīgā: ar mācītāja muižas celšanu puslīdz sokas. Tikai Kokmuiža sūta pie celšanas darbiem nevis pienācīgus strādniekus, kā tas vispār parasts, bet gan meitas un 8-9 gadus vecus zēnus. Būvdarbi turpinās vēl 1728.gadā. Pēc laika mācītāja dzīvojamā ēka atkal kļūst novecojusi, un 1768.gadā, mācītāja Frīdriha Gotlība Hildes laikā, tiek celta jauna mūra ēka, kura pārbūvēta, 1930.gados uzceļot otro stāvu, saglabājusies vēl šodien. Sākotnēji, kā var spriest pēc J. K. Broces 1799. gada zīmējuma,  tā bija vienstāva, ar stāvu divslīpju jumtu, kura gali nošļaupti, un trīs aiļu asu rizalītu centrā. Ēkas stūros un starp logailām redzami rusti, ieeju rotā portāls, bet rizalīta trīsstūra frontonu apaļš logs. Logailas bija ar segmentveida pārsedzām. Šī baroka ēka bija ievērības cienīgs sava laika arhitektūras paraugs. Tā bija līdzīga privāto muižu pilīm un kungu mājām, profesionāli projektēta un krasi atšķīrās no tām mācītājmājām, kuras gandrīz pēc viena parauga tika celtas desmitiem, piemēram, Dzērbenē, Burtniekos, Straupē, Smiltenē un citur. Pēc privāto muižu parauga un precīza plāna bija izveidota arī centra apbūve kopumā. Ēkas grupējās ap taisnstūra pagalmu, kura vidū atradās liela apaļa puķu dobe. No mācītājmājas pa kreisi redzama  klēts un kāda cita saimniecības ēka, pa labi - stallis ar lieveni. No šīm ēkām saglabājusies pēdējā, un, kā norāda akmenī iekaltais gada skaitlis, celta 1795. gadā. Pagalmu norobežo žogi, aiz kuriem redzami stādījumi un parks. Jāpiebilst, ka mācītāja Ferdinanda Valtera (F. Wolter) laikā par dārznieku strādāja Rāceņu māju saimnieka dēls Pēteris Grasmanis.

Par Valmieras pastorāta rocību liecina  mācību māja - liela, 1849.gadā celta mūra ēka, kas nojaukta 1928. gadā. Mācību mājas parasti bija nelielas, vienstāva, vai pat atsevišķi vispār nebija, šim mērķim izmantojot vienu telpu mācītāja mājā vai kalpu mājā. Valmieras mācību mājas celšanā nopelni ir minētajam mācītājam F. Valteram. Jaunā ēka bija daudzfunkcionāla - tur notika ne tikai mācības, bet arī Brāļu draudzes saiešana, svētku sarīkojumi, dziedāšanas nodarbības ērģeļu pavadībā. Bez šīs ēkas draudzei piederēja vēl ķestera un skolmeistara mājas pilsētā. Mācītājs Ferdinands Valters (1801.-1869.) bija Valmieras ārsta Hermaņa Valtera dēls. Viņa laikā draudzē nodibinājās biedrības cīņai par atturību un tikumību, plaši izvērsās palīdzība  nespējniekiem, nabagiem un slimajiem. Mācītājs bija tas, kurš 1835. gadā ieteica par topošā Vidzemes skolotāju semināra Valmierā vadītāju Jāni Cimzi. Pēc F. Valtera norādījuma, J. Cimze divus gadus mācījās Veisenfelsas skolotāju seminārā Vācijā, iepazinās ar pedagoģisko darbu Austrijā, Šveicē un Ziemeļitālijā. 1842. gadā mācītāju ieceļ par Pēterburgas konsistorijas virskonsistoriālpadomnieku, 1855. gadā F. Valters kļūst par ģenerālsuperintendentu, tiek apbalvots ar zelta krustu, Staņislava ordeni un 1860. gadā iecelts par bīskapu. Lieli ir viņa nopelni latviešu kultūras un izglītības veicināšanā, taču vienlaicīgi mācītājs bija pārvācošanas piekritējs un jaunlatviešu kustības kritizētājs.
Valmieras pastorāts saistās arī ar pirmo latviešu izcelsmes mācītāju Jāni Neilandu (1840-1915.). Viņš bija aktīvs garīgo dziesmu tulkotājs, senas latviešu reliģiskās literatūras krājējs, Latviešu draugu biedrības Vidzemes direktors un iemīļots draudzes gans. (“Latvijas mācītājmuižas”, 2002)

Mūsdienās ēka pārbūvēta un tajā atrodas centrs “Valdardze” - sociālā rehabilitācija vardarbībā cietušām personām.

 

Adrese: Valmiera, Raiņa iela 9f

 

Tiepeles muiža (Wittkop, Wittkopshof)

 

                                                                    (1930.gada foto)

                                                 (1970-to gadu foto no Rundāles pils muzeja izpētes brauciena)

 

                                               (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

15. gadsimtā Tiepeles muiža piederējusi kādam Vilibaldam Vitkopam, no kā cēlies vietas vāciskais nosaukums. Vēlāk muižu ieguva Tepelu dzimta, no kā savukārt radies tās tagadējais nosaukums. Muižai īpašnieki vairākkārt mainījās, un 1776. gadā to nopirka Rīgas birģermeistars Melhiors fon Vīdavs.

Pie Tiepeles muižas ap 1516. gadu Valters fon Pletenbergs stādījis ozolu par godu kādai lielai uzvarai pār zviedriem.

1937.gada aprakstā par Valkas apriņķi pieminēts, ka Trikātas izglītības biedrība „Tālava” sākusi darboties 1926.gadā un tai pieder bijušās Tiepeles muižas centrā vecā pils ar parku. Pilī un 5 citās ēkās ierīkota elektriskā apgaismošana. Biedrība rūpējas par bezmaksas izrīkojumiem kultūras veicināšanai un savas telpas atvēlējusi arī citu organizāciju vajadzībām.

1942.gadā laikraksts „Tālavietis” raksta: „Tiepeles muižā pagaidām novietoti 250 Padomijas latviešu, pa lielākai daļai sirmgalvji, sievietes un bērni. Daudzi no tiem, dzivodami Padomijā, ilgu laiku nebija dzirdējuši dievkalpojumu latviešu valodā, un lūdza vietējo draudzes mācītāju to noturēt. Dzirdot atkal latviešu valodā pazīstamās dziesmas, daudzu acīs mirdzēja asaras. Neskatoties uz ticības vajāšanu šo latviešu agrākā dzīves vietā, dievkalpojumu noslēdzot 3 meitenītes noskaitīja visu priekšā skaistas vakara lūgšanas, ko tām slepeni bija iemācījušas ticīgās mātes. Mācītājs izdalīja draudzes dāmu komitejas ziedotās dāvanas, šķiroties daudzi no Padomijas latviešiem lūdza nokristīt viņu bērnus. 17. augustā Tiepelē piedzima arī pirmais bēgļu bērniņš Artūrs Auza”.

Var teikt, ka līdz mūsdienām pils vairs nav saglabājusies, ir tikai pāris saimniecības ēkas vēl skatāmas.

 

Adrese:  Valmieras novads, Trikātas pagasts (koordinātes - 57.563462, 25.745052)

 

Smiltenes mācītājmuiža

 

                                                                  (1930-to gadu foto)

                                                                                   (201... gadu foto)

                                                                      (2019.gada foto)

                                                                              (2023.gada foto no interneta)

                                                (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Smiltenes luterāņu draudzes mācītājmuiža ir viena no senajām Ziemeļvidzemes mācītājmājām. Tā celta mācītāja Ernesta Gotfrīda Hasenšteina laikā no 1790. līdz 1793.gadam. Muižas arhitektoniskais risinājums maz mainījies līdz mūsdienām. Šeit bija greznas ārdurvju vērtnes ar rokoko stila atslēgas vairodziņu eņģēm. Vestibilā bija saglabājies divviru sienas skapis barokālās formās. Uzmanības vērta bija ēkas jumta koka konstrukcija, kāpņu margas, dēļu grīdas, iekšdurvju vērtnes un manteļskurstenis. Zem ēkas atrodas cilindra un krusta velvēm segti pagrabi. Mācītājmuižas būvmeistars bija Šulcs no Cēsīm un galdniekmeistars Dālbergs no Valmieras.

Īpatnējas telpas bijušas manteļskurstenī. Vienā telpā atradās divas gultas un kumode viesiem, bet otrā izvietojusies krājaizdevu kase ar iebūvētu dzelzs skapi, kura vēlāk pēc Smiltenes lauksaimniecības biedrības nama uzcelšanas 1893.gadā tika pārcelta uz turieni, bet skapi mācītājs atpircis.

Mācītājmuižas celšanas laikā pie mājas ierīkoja ābeļdārzu. Pie mājas ir arī dīķis, kam cauri tek maza upīte.

Mācītājmuiža bija sava laika Smiltenes lauku draudzes garīgās un saimnieciskās dzīves centrs. Tā saistāma ar mācītājiem, daudzpusīgiem kultūras darbiniekiem, baltvāciešiem Svanti Gustavu Dīci, Jakobu Langi, Ernestu Gotfrīdu Hasenšteinu, Kārli Fridrihu Hasenšteinu, Henriku Guleki. No 1880.gada mācītājmuiža saistīta ar mācītāja Kārļa Kundziņa ģimeni. Viņš bija draudzes mācītājs 53 gadus. Kārļa Kundziņa laikā cairāk kā 29 topošie vācu un latviešu mācītāji ir izgājuši savus prakses gadus. Muižā notikuši koncerti un vakari, kas pulcējuši Smiltenes apkārtnes ļaudis. Mācītājs Alfrēds Cimdiņš ir pēdējais mācītājs, kurš dzīvo mācītājmuižā pēc tās faktiskās nacionalizācijas 1944.gadā. Tad mācītājmuiža tika pārvērsta par graudu noliktavu. Neņemot vērā draudzes sūdzības, ēkas un zemi pārņem Staļina vārdā nosaukts lauksaimniecības artelis, vēlāk kolhozs. Ēkās izvieto arī kopmītnes. Arī mācītājs paliek dzīvot šādā svešu ļaužu piepildītā ēkā.

Atjaunojot Latvijas neatkarību 1991.gadā draudze iesniedz lūgumu par īpašuma atgūšanu. 1996.gadā īpašums tiek atgūts. Ēkas ir nolaistā stāvoklī un 2015.gadā draudze uzsāka mācītājmuižas un apkārtnes sakopšanu.

2023.gads nāca ar lielu nelaimi – martā izcēlās ugunsgrēks un ēka nodega. Ierodoties glābējiem notikuma vietā, tika konstatēts, ka deg divstāvu mājas jumts un otrais stāvs ar atklātu liesmu 450 kvadrātmetru platībā. Dzēst ugunsgrēku ieradās ugunsdzēsēju ekipāžas no Smiltenes, Valkas, Jaunpiebalgas un Valmieras. Pirms ugunsgrēka pie ēkas strādājis malkas skaldītājs. Viņš bija iekūris arī krāsni, lai var sasildīties. Viņš arī esot pirmais, kurš pamanījis dūmus. Tā arī nesaprotot vai krāsns bijusi vainīga jeb vecie elektrības vadi.

Nu jau pagājis vairāk kā gads kopš ugunsgrēka, bet ēka joprojām stāv bez jumta, nekas nav ticis darīts, lai ēku saglabātu.



Adrese: Smiltenes novads (koordinātes - 57.426137, 25.874556 )

 

Smiltene, piemineklis zudušiem mūžiem Pilsētas kapos

 

                                               (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 
Piemineklis atrodas Pilsētas kapos netālu no ieejas un baznīcas. Tēlniece Līvija Rezevska. Atklāts 1990.gada 14.jūnijā. Uz pieminekļa ir plāksne ar sekojošu tekstu: „Asaro sirds par zudušiem mūžiem, kam Latvijas smiltāju varmākas liedz. 1940. un turpmāko gadu upuriem. 1990.gadā novadnieki”.



Adrese: Smiltene, Vaļņu iela 11