Smārdes skola

 

                                                                  (1929.gada foto)

                                                                   (1937.gada foto)

                                                (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Sākotnēji skola atradās Smārdes dzirnavās pie Slocenes upes. Telpas dzirnavās Smārdes skolai nebija piemērotas. Pagasta padomes lēmumu par skolas būvi atbalstīja gan inspektors J. Zālamans, gan Izglītības ministrija, un jau 1922. gada jūnijā pagasta pašvaldība saņēma skolas būves izdevumu aprēķinu no arhitekta P. Kundziņa vienotās būvniecības darbnīcas. Kredītu departaments izsniedza finansējumu. Piemēram, 1922.gada 12. oktobrī  Smārdes skola saņēma 8000 rubļu. 
Pagasta valde ievēlēja būvkomiteju, tā izraudzījās vietu pie Smārdes stacijas. Skolu sāka celt 1923. gada pavasarī, un jau 1924./25. mācību gads sākās jaunajā ēkā. Tā bija paredzēta 60 skolēniem, bet jau nākamajā gadā to pārveidoja pat II pakāpes pamatskolu, t.i., no četrklasīgas tā kļuva sešklasīga, un skolēnu skaits jau sasniedza 70.Vēlākajos gados to skaits pieauga līdz 118. Skolēni mācījās trīs klašu telpās, un skolā strādāja trīs skolotāji.

Otrā pasaules kara laikā tika saārdīts skolas otrais stāvs. Līdz pat 1947. gadam skola atradās skolotājas Braucējas mājās, kā arī Katlapu mājās. Kad skolas nams bija atjaunots, darbs normalizējās, bet skola tika pārveidota par divplūsmu skolu. (no grāmatas “Smārdes pagasts”, 1998)

1975.gadā atklāta jauna skolas ēka citā vietā. Mūsdienās vecās skolas ēka izskatās pēc dzīvojamās mājas.

 

Adrese: Smārde, Liepu iela 2

 

Ķekavas luterāņu baznīca

 

                                                           (Broces 1875.gada zīmējums)

                                                                                    (1920.gada foto) 

                                                     (1979.gada foto no "Zudusī Latvija")

                                                                    (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Jau 16.gadsimtā te atradās baznīca. Vairākas koka celtnes nomainīja viena otru, līdz 1783. gadā par Doles muižas īpašnieka Voldemāra Antona Levisa of Menāra līdzekļiem tika uzcelta tagadējā baznīca, kas iesvētīta 1784.gadā. Savukārt viņa mazdēls Aleksandrs Voldemārs 1900. gadā apmaksā tās restaurāciju un torņa būvi.

Baznīcas projekta autors ir Kristofors Hāberlands, Rīgas pilsētas būvmeistars. Kristofors Hēberlands dzimis 1750.g. 1. janvārī Rīgā Johana Andreasa Hāberlanda, no Saksijas izceļojušā mūrniekmeistara ģimenē. Izšķirošs viņa mākslinieciskajā attīstībā bija pavadītais laiks Saksijā 1777.gadā, viņa senču dzimtenē. 

Pēc Pirmā pasaules kara baznīca atradusies nožēlojamā stāvoklī - tornis un jumts sašauti, logi, durvis, soli, ērģeles un kroņlukturi iznīcināti, ceļinieki baznīcā kurinājuši ugunskurus. Durvju rāmji un šādi tādi dēļi atrasti tuvējās tranšejās un tika izmantoti durvju un logu aiznaglošanai, lai postījumi neturpinātos. 1919. gada 26. oktobrī bija nolemts sasaukt draudzes sapulci, bet uzbruka bermontieši, un to nācās atlikt līdz janvāra vidum. Dievkalpojumi notikuši Biedrības namā un pagastnamā, kas nebija tik stipri cietuši, lai arī tāpat bez logiem un durvīm. Vasarā nepieciešamie remontdarbi tika veikti, un 29. augustā notikusi baznīcas iesvētīšana.

Otrajā pasaules karā baznīca cietusi vēl vairāk. Nogāztie kupoli esot ilgi glabājušies kādā šķūnītī. Vispirms uzlikts mazs, glīts jumtiņš, kas septiņdesmitajos gados nomainīts ar nelielu tomīti. Izpostītās ērģeles nodotas Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, kur tās tagad izvietotas mūzikas instrumentu ekspozīcijā.

Atmodaslaikā baznīcā sāk iegriezties jauni cilvēki, mācītājs sadarbojas ar sabiedriskajām organizācijām - Kultūras fonda Ķekavas kopu, Tautas frontes nodaļu. Tiek atjaunots baznīcas tornis. Restaurācijas darbos lieti noderēja novada fotogrāfa Pētera Āboltiņa pirmskara fotogrāfijas. Bet 1996.gada rudenī sākās nesaskaņas. Latvijas Luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un mācītājs Juris Rubenis ieradušies izteikt pārmetumus mācītājam Ilāram Plūmem par veidu, kā viņš vada dievkalpojumus. Ilārs Plūme tika atstādināts no amata, taču ar viņu solidarizējās daļa draudzes, kas Odukalnā sāka celt jaunu baznīcu, kuras arhitekts ir Linards Skuja. (izmantoti materiāli no grāmatas “Ķekava”, 2001)

 

Adrese: Ķekava, Rīgas iela 75

 

Ķekavas draudzes nams

 

                                                    (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Ķekavā, Gaismas ielā 1 atrodas ēka “Kraujas” ar spēcīgi izteiktiem stūru rusto­ju­miem, pusnošļauptu jumtu, zem kura galā pusapaļš logs. Celtne daudzkārt pārbūvēta, va­ja­dzības gadījumā atjaunota. Kā draudzes nams tā iesvētīta 1939. gadā, bet, pēc nostāstiem tā esot vecāka par baznīcu. Te bijusi draudzes skola, kur par skolmeistaru, kā senāk bijis parasts, darbojies ķesteris, tāpēc tā pagājušā gadsimta sā­kumā saukta par ķestereju. Vienu laiku te dzīvojis arī mācītājs, kaut gan mācītājmuiža bijusi Doles salas augšgalā. Tā 1856. gada plūdos aizska­lota, bet nā­košajā gadā atjaunota. Vācu laikā te pārcelts doktorāts, kur strādājis iecienīts dakteris Li­gers, bet karā ēkā iekritusi bumba. Pēc kara draudzei ne­bija līdzekļu atjauno­šanai un at­deva ceļiniekiem - 1. Ceļu pārvaldei.

Mūsdienās ēku atguvusi Doles-Ķekavas luterāņu draudze, bet tās īrnieki jau vairāk nekā desmit gadus nesekmīgi cīnās ar draudzes pārvaldniekiem, lai viņiem uzlabotu dzīves apstākļus. Viņiem jāiztiek ar sauso tualeti un ūdenspumpi pagalmā.

 

Adrese: Ķekavas novads, Ķekava, Gaismas iela 1