Dobele, ārsta Edgara Francmaņa ģimenes māja

 

                                                            (1930-ie gadi, no pagalma puses)

                                                                         (2023.gada foto, no pagalma puses)

 

                                                (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Edgara Francmaņa (1878 - 1954) ģimenes rezidence un tās apkārtne Dobeles centrā iemieso visu leģendārā ārsta dzīvesstāstu, jo rezidenci viņš pats gan būvējis, gan tajā ilgstoši dzīvojis. Arī darbs un vienlaikus sirdslieta - medicīna - allaž bijusi viņam blakus tiešā nozīmē. Dr. Francmanis dzīvojis vietā ar skatu uz savu darba vietu – Dobeles slimnīcu. Francmanis bijis Dobeles un apkārtnes slimnīcas dibinātājs un ilggadējs vadītājs, Latvijas Sarkānā Krusta Dobeles nodaļas vadītājs, aktīvs Dobeles vidusskolas un citu sabiedriski nozīmīgu aktivitāšu iniciators un dalībnieks, Triju zvaigžņu ordaņa kavalieris un vairāku citu augstu apbalvojumu ieguvējs. Šī ģimene Dobelei bijusi tik nozīmīga, ka iela, kurā nams  atrodas, nosaukta Edgara Francmaņa vārdā.

Jau vēsturiski īpašums ir kalpojis kā sabiedriskajai, tā dzīvojamajai funkcijai un senas fotogrāfijas liecina, ar kādu prieku ģimenes lokā tika izmantots īpašuma iekoptais dārzs un tā centrālais elements – baseins. 2023.gadā ēka izlikta pārdošanā.

 

Adrese: Dobele, Edgara Francmaņa iela 1

 

Dobeles slimnīca

 

                                                              (Slimnīcas ēkas senāk)

 

                                              (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Dobeles un apkārtnes slimnīcas pirmsākumi meklējami 1919. gada sākumā. Vispirms ierīkots pārsiešanas punkts karavīriem. Atgriežoties Pirmā Pasaules kara laikā pilsētu pametušajiem bēgļiem, izveidota arī infekcijas slimību nodaļa. Sākotnēji slimnīcas nodaļām nebija vienas, kopīgas ēkas. Medicīnas aprūpes punkti atradās dažādos pilsētas namos. Dažus mēnešus pēc pirmo veselības aprūpes punktu organizēšanas ārsti E.Francmanis un A.Neimanis vērsās pie pilsētas pārvaldes ar piedāvājumu tai pārņemt pārsienamo punktu un infekcijas slimību nodaļu savā pārraudzībā un uz to pamata izveidot slimnīcu. Pilsētas pašvaldības finansiālais stāvoklis neatļāva pilnībā uzturēt slimnīcu, tāpēc tika piesaistīti Sīpeles, Šķibes, Dobeles, Auru un Naudītes pagastu pārstāvji, 1919. gada 30. jūnijā tiem kopīgi pieņemot lēmumu par atbalsta sniegšanu slimnīcai. Vēlāk apvienībai pievienojās Annenieku, Jaunpils, Bikstu un Zebrenes pagasti un Latvijas Sarkanā Krusta biedrības Dobeles nodaļa. 1925. gada martā pilsētas un pagastu apvienība iegādājās gruntsgabalu ar vienstāvu ēku Lielajā ielā 11, kas uz vairākiem gadu desmitiem kļuva par Dobeles un apkārtnes slimnīcas pastāvīgo atrašanās vietu. Pirms tam ēka bija Bordeliusu mantinieku īpašums. 1923. gadā slimnīca ar īpašniekiem
noslēdza īres līgumu uz 10 gadiem, bet jau 1925. gadā slimnīcas padome ēku atpirka. 1925. un 1926. gadā iegādātajā īpašumā uzsākti pārbūves darbi. Ēkā tika izbūvēta veļas mazgātuve, četras slimnīcas personāla dzīvojamās telpas, vairākas telpas pacietnu izguldīšanai. Pagarināts slimnīcas labais spārns, izbūvējot koridoru un tā galā uzceļot ēku ar ūdenstorni. Ūdenstornis deva iespēju slimnīcas telpas apgādāt ar tīru ūdeni un ierīkot kanalizācijas sistēmu. Jaunuzbūvētās ēkas apakšstāvā izveidota sieviešu palāta, slimnīcas virtuve, personāla ēdamistaba, operāciju zāle. Arī ap koridoru tika izbūvētas papildus telpas pacientiem. Pēc šajā laika veiktajiem pārbūves darbiem slimnīcas kopējo telpu skaits palielinājās no 11 uz 35.

1927. gadā pēc arhitekta Ikstruma projekta izbūvēts ēkas otrais stāvs. Iegādāti diatermijas, kalnu saules, elektroterapijas un rentgena aparāti, ierīkoti kabineti attiecīgo procedūru veikšanai. Pirmo reizi Dobeles slimnīca iekārtota dzemdību nodaļa.  Tika labiekārtota arī teritorija ap slimnīcu – pabeigts žogs un pie Lielās (tag. Brīvības) un Tukuma (tag. Uzvaras iela) ielas krustojuma uzcelts puķu kiosks. Tika piesaistīts dārznieks, lai iekoptu apstādījumus slimnīcas teritorijā.

1929. gadā slimnīcas ēkā izveidota jauna veļas mazgātuve, kurā mazgāšana vairs nebija jāveic ar rokām, bet šim nolūkam uzstādītas veļas mazgājamās mašīnas. Paralēli būvdarbiem un teritorijas labiekārtošanai izgatavotas arī jaunas mēbeles slimnīcas vajadzībām. Laikā no 1926. līdz 1930. gadam slimnīcas telpu skaits pieauga no 35 līdz 52.

20. gadsimta 30. gadu sākumā konstatēts, ka pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem sācis pārsniegt slimnīcas iespējas uzņemt pacientus. 1934. gadā uzsākta jaunas ēkas celtniecība. Lielu daļu būvniecības darbu veica vietējie Dobeles amatnieki – mūrnieki, namdari, krāsotāji, būvuzņēmuma “Spars” darbinieki. Centrālās apkures, ūdensvadu, kanalizācijas sistēmu ierīkošanu, sienu flīzēšanu un jumta terases asfaltēšanu veica speciālisti no Rīgas. Jau nākamajā gadā darbi bija veikti tiktāl, ka jaunajās telpās varēja izguldīt pacientus. Pēc tam tika uzsākti darbi pie vecās slimnīcas ēkas remonta – centrālapkures ierīkošanas, grīdu atjaunošanas, vannas istabas paplašināšanas. Jaunuzceltajā slimnīcas ēkā izvietojās zobārstniecības, rentgena, elektroterapijas kabineti, ķirurģiskā ambulance.

Slimnīca šeit pastāvēja līdz pat 1989.gadam, kad tā pārcēlās uz jauno ēku Ādama ielā 2. 1998. gadā Dobeles pilsētas dome nolēma veikt kapitālremontu vienā vecās slimnīcas ēkas spārnā un izvietot tur pašvaldības sociālās aprūpes centru. Centru atklāja 1999. gada 15. oktobrī.

 

Adrese: Dobele,  Brīvības iela 11 un 11a

 

Suntažu dzelzceļa stacija

 

                                                                    (1937.gada foto)

                                                                     (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)
 

                                                                  (2023.gada foto)

 

Suntažu stacija tika atklāta 1935. gadā reizē ar dzelzceļa līnijas Rīga—Ērgļi posma līdz Suntažiem atklāšanu. Pirms stacijas ēkas uzbūvēšanas, pasažieriem un darbiniekiem bija jāmitinās dzelzceļa vagonos. Divstāvu stacijas mūra ēku, kura uzcelta 1937. gadā, projektējis Jānis Šarlovs (1875—1940). Stacijas ēka gājusi bojā Otrā pasaules kara laikā, nav saglabājies arī 1939. gadā celtais ūdenstornis. Pēc kara ap 1948.-1949.gadu uzbūvēta jauna, mazāka stacijas ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Stacijā bija 3 sliežu ceļi, bet īsi pirms slēgšanas un sliežu demontāžas bija divi. Stacija tika slēgta un sliedes nojauktas 2009. gadā. Laika gaitā stacijas stāvoklis būtiski pasliktinājās, pazaudējot lielāko daļu tās oriģinālās interjera arhitektūras. 2020. gada vasarā AS Latvijas dzelzceļš to pārdeva izsolē.  Mūsdienās stacijas ēka ir atjaunota un tajā darbojas dizaina viesnīca.

 

Adrese: Ogres novads, Suntažu pagasts, Suntaži (koordinātes - 56.910543, 24.945595 )