Dundagas doktorāts un Dakterleja

 

                                                                            (Doktorāta ēka senatnē)

                                                         (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

1811.gadā Dundagā, lejpus dzirnavām nodibināja doktorātu. Šeit dzīvoja, kā arī plašajās un ērtajās telpās pacientus pieņēma ārsti. Izskatīgā mūra ēka ar kārniņu jumtu atradās koku ieskautā vietā un deva nosaukumu apkārtējam zemes stūrītim, kurš Dundagā saglabājies vēl šodien – “Dakterleja”. Pavasarī, kad Pāces upīte pārplūda, uz doktorātu veda augstas koka laipas.

Arī līdz doktorāta atvēršanai Dundagā strādāja mediķi. Pirmais mācītais mediķis Dunda­gā parādījies vismaz pirms 1770. ga­da. Viņa vārds bija Gotlībs Pensins. Ziņas par šo mediķi ir diez­gan skopas: dzimis 1728. gadā Prū­sijā. Dundagā nostrādājis, līdz 1789. gadam. Gotlībs Pensins bija ķirurgs, kurš pēc tā laika tradīcijām ārstēja vienkāršākas kaites. Universitātes diplomu ieguvušie ārsti tolaik ar ķirurģiju nenodarbojās, jo uzskatīja to par pārāk prastu (ķirurgi uzgrie­za augoņus, rāva zobus, nolaida asinis). Arī nākošie divi Dundagas medi­ķi – Gabriēls Verners Šīmans un Johans Ēvalds Cecmans bija ķirurgi, bet ap 1799. gadu Dundagā parādās pirmais diplomētais ārsts – Liepājas tirgotāja dēls Johans Ulrihs Lange, kurš mācījies Vitenbergā un Berlīnē, bet Jēnā aizstāvējis disertāciju Dr. med. grāda iegūšanai.

Pēc J. Langes arī turpmākajiem Dundagas ārstiem līdz pat 19. gadsimta beigām bija medicīnas doktora grāds. Izskaidrojums tam diezgan vienkāršs: 19. gadsimtā plašais Dundagas pagasts bija viena no ienesīgākajām ārsta vietām visā Kur­zemē. Dundagas barons varēja atļauties uzaicināt darbā labu ārstu, jo plašais pagasts solīja lielus ienākumus. Tīkotāju uz šo vietu netrūka un, līdz ko tā atbrīvojās, vienmēr pieteicās liels skaits preten­dentu, reizēm pat vairāki desmiti.

Ap 1810. gadu Dundagā strādāja Dr. med. Gotlībs Daniels Meredigs, pēc tam nāca Kārlis Jūlijs Jēkabs Mēbe. Viņš ievērojams ar to, ka bi­jis pirmais ārsts, kurš 1811. gada 26. augustā jaunierīkotajā Berlīnes universitātē aizstāvējis disertāciju medicīnas doktora grāda iegūšanai, par ko no ķeizara Fridriha Vilhel­ma III saņēmis naudas balvu.

Johans Kristofs fon Horlahers bi­ja pirmais muižnieku kārtas ārsts Dundagā, kur strādāja no 1821. līdz 1834. gadam. Vēlāk viņš uztaisījis Ventspils pilsētas mediko – topogrā­fisko aprakstu, par ko viņam Pēter­burgas Kara medicīnas akadēmija piešķīrusi štāba ārsta nosaukumu.
1844. gada 21. janvārī nomira Dundagas ārsts Kārlis Georgs Teodors fon Bolšvings. Uz ārsta vietu pieteicās 26 pretendenti, taču izraudzījās Juri Bāru. Viņš bija pirmais latviešu tautības ārsts Dundagā un nostrādāja šeit no 1844. līdz 1855. gadam. Juris Bārs pazīstams arī kā pirmais latviešu tautības valodnieks un rakstnieks. Tieši viņš izdomāja, ka virs garajiem patskaņiem latviešu valodā jāliek svītriņa - jāraksta nevis «Bahrs», bet «Bārs». Viņš arī izstrādājis jaunas ortogrāfijas projektu, novēršot čupu burtus, izvirzījis šaurā un platā «e» lietošanas nosacījumus, raksturojis latviešu valodas skaņu sistēmu un intonācijas.
Jānis Odiņš, kurš nāca pēc J. Bāra, Dundagā nostrādāja 15 gadus, vēlāk bija Ķemeru kūrorta ārsts. Vēl ilgāku laiku – 24 gadus – Dundagā bija ārsts Kārlis Luijs Ēvalds Gustavs Hermanis Ekmans.
 

1883. gadā Valdemārpils aptiekas īpašnieks provizors Konrāds Jūlijs Štolcers doktorāta vienā galā atvēra Dundagas Lauku aptieku. 1884. gadā par aptie­kas pārvaldnieku kļuva provizors Kārlis Alslēbens. Pēc pieciem gadiem pārvaldnieki mainījās – sāka strādāt provizors Ludvigs Tušs.
 

Īpašnieks un pār­valdnieki Hugo Jirgens, Roberts Kārlis Šnikvalds un Vilhelms Zuments ļoti rūpējās par savu īpašumu. Dundaga bija ienesīga vieta arī aptiekāriem. Nopelnītie līdzekļi ļāva aptieku no doktorāta mājas 1895. gadā pārvietot moderni iekārtotā divstāvu mājā.
 

19. gadsimta beigās Dun­dagā, netālu no doktorāta, bija arī neliela slimnīca ar 3 gultām, taču tā nodegusi un slimnieki un nespējnie­ki pārcelti uz doktorātu. Līdz 1912. gadam, kad tika uzcelts jauns ne­spējnieku nams, doktorātu izmanto­ja kā nabagmāju. Tādēļ kā­du laiku pastāvējis arī nosaukums “Nabagleja”.
 

Gadiem ejot un doktorāta ēkai pamazām nolietojoties, ārsts pārcē­lās uz “Līkmuižu”. Vecais doktorāts saglabājās ilgu laiku, vēl divdesmitajos gados Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieks prof. Kārlis Barons do­māja par tā kapitālremontu. No­jauca šo ēku 1969. gadā.

Dakterlejā upītes krastā ir avotiņš, kura ūdeņi esot spēcinoši un dziedinoši. Jau senatnē to izmantoja zāļu gatavošanai netālajā doktorātā. Mūsdienās šo avota ūdeni iecienījuši iedzīvotāji no tuvas un tālas apkārtnes.

Adrese: Talsu novads, Dundagas pagasts. Dundaga (koordinātes - 57.511606, 22.349335 )

 

Dundagas ūdenstornis

 

                                                        (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

Celts 1800.gadā, tā augstums 17,8 m, apkārtmērs 22,2 m. Četri stāvi būvēti no akmens, piektais no koka. Mūra biezums aptuveni 90 cm. Durvis velvveidīgas, logi taisnstūra. Piektajam stāvam 8 stūri. Patreiz ūdenstornis savas funkcijas vairs nepilda.

Laikraksts “Brīvā zeme” 1940.gada 13.janvārī raksta: “Aizvakar, plkst. 9 vakarā iedzīvotāji pamanījuši , ka Dundagas centrā no ūdenstorņa izšaujas liesmas. Tūliņ piesteigušies vietējie ugunsdzēsēji un iedzīvotāji, bet dzēšanas darbus lielā mērā traucējis stiprais sals un ūdens trūkums. 17 metru augstais tornis dedzis kā lāpa. Izdegušas visas torņa koka daļas, un pāri palicis tikai mūra korpuss. Ar ugunsgrēku kļūmīgā stāvoklī nonākuši Dundagas pilsētas iedzīvotāji, jo ar ūdenstorņa nodegšanu pārtraukta centrālapkurināšana un ūdens piegāde. Izrādījies, ka pievakarē torņa nomnieks A. Zviedris ar lodējamo lampu kausējis aizsalušās ūdens caurules un tādā kārtā arī notikusi ugunsnelaime. Zaudējumi ap 1500 ls.”

Adrese: Talsu novads, Dundagas pagasts, Dundaga (koordinātes - 57.509595, 22.350030 )

 

Jelgavas ūdenstornis

 

                                             (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                       (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)
 

                                                                                  (1933.gada foto)
 

To būvēja pirms 1880. gada, taču sākotnēji tas bijis zemāks.

Jelgava ir bijusi viena no pirmajām Latvijas pilsētām, kurā ierīkota centralizēta ūdensapgāde. Sākotnēji pilsēta lietoja Svētes ūdeni, kuru ievadīja pa Jēkaba kanālu un pazemes urbtām koka caurulēm pašteces ceļā. Tad uzcēla torni, un kanāls sāka pildīt kanalizācijas funkcijas, bet ūdeni pilsētnieki saņēma pa caurulēm no torņa. Pirmajā pasaules karā vācieši izurbuši artēziskās akas, kas ilgu laiku aizstāja mazāk tīro Svētes ūdeni.

Ūdenstornis sākotnēji bija trīsstāvu ēka ar gotiskiem dekoriem, bet 1912. gadā to paaugstināja par diviem stāviem, un torņa augstums sasniedza 28 metrus. Ārēji nemainīgs tas saglabājies līdz mūsdienām, kaut arī tornis vairs nepilda tās funkcijas, kādas tam bija agrāk. Muzeja veidā apskatei pieejama sūkņu zāle ar veciem tehnikas eksponātiem.

Adrese: Jelgava, Ūdensvada iela 4a

 

Bija reiz mājas - Meiju ceļā 6, Jelgavā

 

                                               (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Par māju neko nevaru pateikt, jo informācija par to nav atrodama. Bet redzu to gandrīz katru dienu, jo sanāk tur braukt garām. Kapitālā koka ēka pamazām iet bojā. Nu jau tukša no iedzīvotājiem. Ēkai vēl ir jumts, bet kad tā vairs nebūs, tad ...

Adrese: Jelgava, Meiju ceļš 6

 

Bija reiz mājas - Lejas Rīkuļi, Smārdes pagastā

 

                                               (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1920-os gados piederēja Jēkabam Kalējam. Pēc preses ziņām var secināt, ka Jēkabs miris 1927.gadā. 1938.gadā laikraksts “Brīvā zeme” raksta, ka “Olga Kalēja Lejas Rīkuļu mājās sakrājusi nedienām 360 latu, kurus glabājusi gultas maisā. Mājās strādājis gados jaunāks puisis Antons Romāns, kuram uzticējusi «bankas» paslēptuvi, cerēdama, ka viņš to precēs. Kādā jaukā dienā Kalēja gribējusi krājumam pievienot tikko saņemto mēneša algu, bet «banku» vairs neatradusi vecā vietā, kādēļ ziņojusi policijai par apzagšanu. Izmeklēšanā izrādījies, ka naudu paņēmis Olgas iecerētais Romāns, kam arī nāksies atbildēt tiesā.”

Mūsdienās māja stāv pussabrukusi tagadējā Lielāciemā.

Adrese: Tukuma novads, Smārdes pagasts, Lielaisciems (koordinātes - 57.011097, 23.277143 )

 

Augstkalnu vējdzirnavas Praulienas pagastā

 

                                               (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Blakus pusbrukušajām vejdzirnavām Aiviekstes krastā atrodas ēku komplekss no četrām laukakmeņu ēkām, kurās atrodas viesu nams.

Adrese: Madonas novads, Praulienas pagasts (koordinātes - 56.754911, 26.369304 )

 

Unguru muiža (Ungurmuiža, Unger) Variešu pagastā

 

                                              (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Muižas ēka bija gara balta kleķa māja, tās sienas mūrētas no salmiem un māla, un pēc tam apmestas ar kaļķa javu.

Līdzīgu ēku redzēju muižas apmeklējuma laikā, kas ieaugusi krūmos, bet tomēr laikam apdzīvota. Pie ēkas sienas plāksne, ka muižā dzimis dabas zinātnieks, ceļotājs un medicīnas zinātņu doktors Johans Gerhards Kēnigs (1728 – 1785). Vikipēdija raksta, ka šis vācbaltu zinātnieks dzimis padsmit kilometrus tālāk – Ļamānu pusmuižā (Lemenen).

Mūsdienās no muižas ēkām nekas daudz nav saglabājies – pārsvarā drupas jeb padomju okupācijas gados pārbūvētas, sabojātas ēkas.

Adrese:  Jēkabpils novads, Variešu pagasts (koordinātes - 56.617420, 26.075213 un apkārtne )