09.07.19

Ānes muiža (Hinnmois, Hühnenhof, Aahof)

                                                                             (Foto no interneta)
                                        (Ānes muižas mūsdienu variants, foto no interneta)

15. gadsimta beigās muiža piederējusi Kurlandu ģimenei. Sesavas muižas dokumentu krātuvē atrastajā 1500. gada pergamenta norakstā ir ziņas par to, ka finansiālu problēmu dēļ šī muiža Lielupes krastā, kuru Laurentijs Kurlands mantojis no brāļa, pārgājusi Johanam fon Hoinigenam, un 1501. gadā vācu  ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs apstiprinājis Johana fon Hoinigena tiesības uz to. Saskaņā ar 1624. gada 25 . februāra pirkuma ­ pārdevuma līgumu Bartolds fon Hoinigens savas sievas Margaretas Grothauzenas, savu brāļu Heinriha un Kristofera vārdā no tēva mantoto muižu pie Lielupes pārdevis Heinriham Hānem.

Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības apkopotajos Ānes muižas  dokumentos minēti šādi īpašnieki:

  • 1726. gada 24. jūnijā Blankenfeldes īpašnieks Ernests Johans fon Butlers pārdevis Ānes muižu Remesu muižas īpašniekam ķeizariskajam kambarjunkuram Georgam Johanam fon Mēdemam,

  • 1730. gada 24. jūnijā ķeizariskais kambarjunkurs Georgs Johans fon Mēdems un Katrīna fon Mēdema pārdevuši Ānes muižu Otto Fridriham Šrēderam un viņa sievai Sibillai Šrēderei,
  • 1733. gada 13. maija Oto Fridrihs Šrēders un Sibilla Šrēdere Ānes muižu pārdevuši Eberhardam fon Altenam-Bokumam un viņa sievai Sabīnei Juliannai fon Altenai ­ Bokumai , dzimušai fon Bīronai.
Arī pēc tam muižai vairākkārt mainījušies īpašnieki, un starp tiem bijis gan Burhards Levins fon Korfs, gan majors Andreass fon Reisners un viņa mantinieki. 1900. gada Rīgā izdotā Ādolfa Rihtera «Baltijas adrešu grāmatā» kā Dobeles Tetelmindes pagasta Ānes muižas īpašniece  norādīta  baronese  Izabella  fon Bēra, kura kopš 1896. gada dzīvojusi Dubes muižā. Savukārt 12 gadus vēlāk parādās ziņas par firstieni Līvenu, kura muižu mantojusi no sava tēva firsta Leo fon Līvena. Baroni, grāfi un firsti Līveni uzskatami par vienu no senākajām un dižciltīgākajām Livonijas bruņinieku dzimtām un leģenda vēsta, ka dzimtas aizsācēji bijuši līvu vadoņu Kaupo pēčteči. 

Pēc agrārās reformas Ānes muižas rds saistījās ar Frišmaņu ģimeni. Ansis Frišmanis bija Teteles pagastā ievērojamākais uzņēmējs, kurš bija pazīstams kā lielākais latviešu izcelsmes ķieģeļcepļu īpašnieks. No agrārās reformas laika Valsts vēstures arhīvā saglabājusies sarakste par Ānes muižas sadalīšanu. Tur parādās materiāli par muižas nonākšanu Anša Frišmaņa īpašumā, kas apliecina, ka viņš muižu ieguvis jau pirms Pirmā pasaules kara. Pats A.Frišmanis vairākos lūguma rakstos stāstījis, ka muižu 1912.gadā pircis ķieģeļu fabrikas vajadzībām. Līveni negribējuši pārdot muižu latvietim, tāpēc kā starpnieks bijis kāds vācietis, taču viņš nav solīto pildījis un Frišmanim Ānes muiža bija vēlāk jāpērk vairāksolīšanā. Zemesgrāmatas apliecība liecina, ka muiža nopirkta par ievērojamu summu 216000 rubļiem. Iespējams tādēļ viņš uzreiz pēc pirkuma no 1800 pūrvietām nodalīja 1100, kuras pa mazākiem gabaliem pārdeva bezzemniekiem. Viņa īpašumā palika 700 pūrvietas ķieģeļu fabrikas vajadzībām. Bija izstrādāti tālejoši plāni uzcelt 3 lielas krāsnis pie Lielupes un 1 mazāku pie dzelzceļa piestātnes uz Maskavas Ventspils dzelzceļa līnijas. Ķieģeļu cepļos bija paredzēts saražot līdz pat 30 miljoniem ķieģeļu gadā. Ķieģeļu galvenais noiets bija paredzēts Rīgas namu būvniecībai, bet izdevīgu cenu gadījumā iespējams arī eksports caur Ventspils ostu.

A.Frišmanis pēc profesijas bija agronoms un apstrādāja arī zemi Ānes muižā. Viņš bija arī starp Jelgavas cukurfabrikas akciju sabiedrības dibinātājiem un bija starp lielākajiem cukurbiešu piegādātājiem fabrikai vēlākos gados. Viņam piederēja ne tikai Ānes muiža un tās ķieģeļceplis, bet arī ķieģeļu ražotnes Teteles pagasta „Valakos”, Siera muižā pie Jelgavas un Kalnciema pagastā vēl 2 cepļi, kā arī Valgundes pagastā „Liellapsās”. Tās visas apvienoja 1925.gadā dibinātajā akciju sabiedrībā „Ķieģelis un kūdra”, kurā gandrīz visas akcijas piederēja Frišmaņu ģimenei. Pēc 1940.gadā veiktās nacionalizācijas Frišmaņi zaudēja visas fabrikas, arī savu dzīvesvietu - Ānes muižu.
 
Līdz mūsdienām Ānes muižas vēsturiskās ēkas nav saglabājušās, bet izdzīvojusi tikai aleja no Jelgavas-Iecavas ceļa, kas joprojām glabā atmiņas par augstdzimušajiem, kuri pa to braukuši ciemos pie muižas saimniekiem. (no www.jelgavniekiem.lv)

Adrese:  Ozolnieku novads, Āne
 

Oglaines muiža (Oglei, Ogley))

                                         (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

Oglaines muiža celta 19.gs. Saglabājušies tikai labības šķūnis un noliktava. Piederējusi baronam Klopmanim. Pie Oglaines muižas joprojām samanāms parks ar dīķīti un saliņu tā vidū.
Savs prieka stariņš Dieva pamestajam nostūrim parādījies pirms gadiem trim četriem, kad vietējo parku ar senās muižas mūriem iegādājies miljonārs Armands Stendzenieks. Ļaudis gan nezina stāstīt par bagātnieka mērķiem attiecībā uz parku, bet apņemšanās bijusi liela. «Viņš nolīga cilvēkus, kas parku iztīrīja, nojauca mūrus, sakopa teritoriju, tika iesēta zālīte – bija ļoti skaisti. Bet tad kungs pazuda, par pēdējiem darbiem pat nesamaksājis, un jau vairāk nekā gadu parks atkal stāv pamests un aizaudzis,» zina stāstīt oglainiece. (2009.gada materiāls).


1937.gada izdevumā “Apriņķu u pagastu apraksti” Oglaines muiža ieteikta kā tūristu apmešanās vieta, kuras pārzinis ir J. Šlūka.
 

Adrese: Jelgavas novads, Vircavas pagasts, Oglaine