Nurmuiža (Nurmhusen, Nurmhausen)

                                            (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                           (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                    (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

16. gadsimta 2. pusē būvēta ordeņa saimniecības pils vietējās lauksaimniecības attīstībai. No 1566.gada līdz 1920.gadam Nurmuiža pieder fon Firksu dzimtai. Pēc Livonijas kara nocietināto pili pakāpeniski pārbūvēja par muižas kungu māju. 17.gadsimta beigās pils iegūst pakavveida formu ar mazu iekšējo pagalmiņu. No 17.gs. 2.puses pie pils veidots slēgts saimniecības pagalms ar vārtu torni, vēlāk uzbūvē staļļus un citas ēkas. 19.gs.sākumā pilij piebūvē korpusu, noslēdzot iekšējo pagalmu. Pili vēlreiz pārbūvē 1912.gadā pēc arhitekta V. Bokslafa projekta Ernstam fon Firksam. Šajā laikā pils fasāžu apdare veidota sgrafito tehnikā, kā paraugu izmantojot pils fasāžu apdari, kas saglabājusies no 17.gs. 2.puses. Ēkā saglabājušies 1912.gadā veidotie bagātīgie neoklasicisma interjeri - sienu un griestu gleznojumi, krāsnis, grīdas segumi u.c. Pie pils ir ainavu parks.
Sākumā muižas komplekss piederējis kādiem ārzemniekiem, kuri ar to nespēja tikt galā. Tagad pieder Oļegam Fiļam. Vēl 90-to sākumā te bijusi bēdu ieleja un varēja domāt, ka viss aizies postā. Šobrīd norit pamatīgi restaurācijas darbi.

Adrese: Talsu novads, Laucienes pagasts, Nurmuiža

 

Mangaļu muiža (Mangaļmuiža, Magnushof)

                                            (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                              (Muiža 19. un 20.gs mijā, foto no A.Jakoviča grāmatas "Rīgas piejūra")

13.gadsimtā Mangaļmuižas teritorija piederēja Daugavgrīvas klosterim, bet no 14.-17.gadsimtam – Daugavgrīvas cietoksnim. Pēc 1863.gada Vidzemes arklu revīzijas dokumentiem Mangaļmuižai piederēja Mangaļsala, Vecāķi, Rīnūži, Kundziņsala, Kalngale un Garciems. 1690.gadā muižu reducēja – atjaunoja kā valsts īpašumu. Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijai 18.gs. vidū muižu ieguva armijas virsnieks Jēkabs Budbergs (Jacob von Budberg). 1820.gadā muiža atkal nonāca kroņa īpašumā un pa daļām to pārdeva ar tiesībām uz zveju vairākām personām.  Nelielu daļu muižas sākumā nomāja, bet 1879.gadā nopirka bronese Amālija Budberga. Atjaunoto privātmuižu mantoja viņas dēls Johans Aleksandrs fon Budbergs (Johann Alexander von Budberg, 1834-1906), bet pēc viņa nāves – Aleksandrīne Marija fon Budberga, dzimusi Anrepa-Elmpta (Alexandrine Maria von Budberg. 1837-1920). 1923.gadā muižas zemes atsavināja un ieskaitīja Valsts Zemes fondā. Pirmā pasaules kara laikā muižas kungu māja esot nodegusi un 1935.gadā tās vietā uzbūvēta Mangaļu mežniecības ēka.

Pēdējie Mangaļu muižas īpašnieki aktīvi piedalījušies sabiedriskajā dzīvē un savos īpašumos atļāvuši rīkot dažādus publiskus sarīkojumus. Barons Budbergs bijis Mangaļu-Mīlgrāvja dziedāšanas biedrības dalībnieks. Savukārt baronese Aleksandrīne ap 1890.gada Paņemūnes muižā (tagad Brunavas pagastā), kas piederēja viņas vīram,  nodibināja un vadīja sieviešu lauksaimniecības skolu, kuru ap 1906.-1907.gadu pārcēla uz Mangaļmuižu.

Pie muižas Ķīšezera krastā atradies arī šaurs un garš barokāla plānojuma parks. Ap 1890.gadu tā bijusi rīdzinieku iecienīta kultūras un atpūtas pasākumu vieta. Te rīkotas zaļumballes, Līgo svētku svinēšana, dziedāšanas biedrību pasākumi, brīvdabas teātra izrādes. Aktīvā sabiedriskā dzīve te rimusi tikai 20.gadsimta 60-os gados, kad  padomju okupācijas vadība izskauda jebkādas nacionālās tradīcijas un svētkus. (no A.Jakoviča grāmatas "Rīgas piejūra")
Blakus "Ūlupu" mājām bijušas četras mājiņas, kurās dzīvoja Mangaļu muižas kalpi. Tagad tās nojauktas. Pēdējo no tām nojauca 1974.gadā.
Budbergu dzimtas apbedījumi atrodas Vecmīlgrāvja kapos.

 Adrese: Rīga, Jaunciema gatve 171