Zasas baznīca

 

                                              (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

2000. gada 3. septembrī Zasas baznīcai svinēja 250 gadu jubileju. Kopš 1983. gada celtne ir republikas nozīmes arhitektūras piemineklis. Agrāk bijusi tikai evaņģēliski luteriskās draudzes dievnams, bet pēdējā laikā arī katoļu draudzes dievkalpojumu vieta. Arī padomju okupācijas laikā baznīca pastāvēja kā nelielas draudzes nams. Zasā nebija tādu darboņu, kam būtu ienācis prātā baznīcu izmantot saimnieciskām vajadzībām. Zasieši vienmēr ar cieņu izturējušies pret šo vēsturisko celtni. Tomēr, kā jau tajos laikos bija pieņemts, notikuši arī demolēšanas gadījumi.

Baznīcas ērģeles iegādātas 1927. gadā. Pirmā tās spēlēja pagasta sekretāra kundze Milda Puriņa, kas muzikālo izglītību guvusi pie Jāzepa Mediņa. Šo ģimeni kopā ar meitu Birutu 1941. gadā 14. jūnijā izsūtīja uz Sibīriju. Turpmākos gadus ērģeles spēlēja vairāki šī instrumenta pārzinātāji: Alberts Kalniņš (1941- 1944), Olga Rutmane (1946- 1951), Kārlis Dakulis, seniors (no 1951. g.), Kārlis Dakulis, juniors (1982), Voldemārs Kažoks, Irēna Hista (kopš 1998. g.). Pēc 16 gadu prombūtnes Milda Puriņa ar meitu Birutu atgriezās dzimtenē. Apmetās uz dzīvi Rīgā. Jānis Puriņš, tāpat kā daudzi vīrieši, pazuda izsūtījuma laikā.

Zasas baznīcas interjers veidots luterāņu dievnamiem raksturīgā vienkāršībā. Altāra centrā ir glezna ar Pestītāja tēlu. Vērtīgi ir vietējo amatnieku darinātie soli, kancele un grīda, kas klāta ar oriģinālām māla flīzēm. Ērģeles būvējis Jēkabpils ērģeļmeistars Andrejs Sūnāklis, kas šo mākslu apguvis Varšavā. Ap baznīcu ir Pirmā pasaules karā kritušo kapi. Baznīcas pagrabā atradās balzamēti baronu Zasu dzimtas piederīgie. Gan laiks gadu simtos, gan postītāju nedarbi darījuši savu, tāpēc draudze nolēma mūmijas apbedīt baznīcas dārzā: 1994. gada rudenī notika 11 pieaugušo un 4 bērnu apbedīšanas ceremonija.

Pirmo baznīcu Zasā 1500-os gados esot uzcēlis Alafs Felinks (Velinek, miris 1575.gadā), tā nosaukta viņa vārdā par Felinksa baznīcu. 1750. gadā jaunu ķieģeļu dievnamu ar koka torni uzcēlis Gidenss Zass, tādēļ tā ieguvusi nosaukumu Zasas baznīca (ar 200 sēdvietām). Līdz 1918. gadam tā bija tikai Dignājas draudzes filiālbaznīca. 1938.- 1940. gadā bija 5000 draudzeslocekļu no visas apkārtnes. No 1922. līdz 1951. gadam gandrīz 30 gadus par zvaniķi tajā kalpoja Alberts Lejnieks, bet no 1951. gada līdz šai dienai - viņa dēls Voldemārs Lejnieks. Zasas luterāņu draudzē darbojās mācītāji: Kristiāns Fridrihs Herholcs (1757-1814), Fridrihs Vilhelms Stenders (1814-1847), Karls Juliuss Veirihs (1847--1863), Karls Johanss Salome (1863), Zigfrīds Leopolds Benjamiņš Milendarfs(lß64-1888), Konrāds Kārlis Juliuss Augusts Vāgners (1889-1892), Kārlis Vilhelms Freijerbends (1893-1909), Fridrihs Debners (1909-1914), Jānis Ramanis (1921-1931), Nikolajs Muižnieks (1931-1940), Arturs Čikste (1941-1944), Nikolajs Kārtiņš (1945-1946), Edgars Sēnala (1946-1978), Viktors Pārpucis (1979--1994), Viesturs Vāvere (1994-1995), Uldis Fandejevs (1996-1997), Osvalds Miglons (1997-1998), Aivars Gusevs (1998-2000), evaņģēlists Ivars Dzelme (no 2000).

Izdevumā "Zasas Draudzes Vēstis" rakstīts: “Viss sākās Otrā pasaules kara laikā ar dzelzs materiālu trūkumu kara ieročiem. Pienāca rīkojums no vācu armijas ģenerāliem - vākt krāsainos metālus ieroču pagatavošanai. Visu kapsētu un baznīcu zvani, kas atbilda šīm vajadzībām, tika noņemti un savākti prom sūtīšanai. Mūsu baznīcas zvans novērtēts par ļoti teicamu. Kapsētas zvans bija prastāka materiāla, to neņēma. Pavēli vajadzēja izpildīt. Zvanu no torņa nolaida un sagatavoja nosūtīšanai. Aizvešanai uz Krustpils staciju norīkoja šķūtniekus no Maiķēļu mājām. Izbraukšana bija paredzēta vakarā, lai līdz vilciena atiešanai mierīgi nokļūtu stacijā. Maiķēļu saimnieks Ēvalds Namnieks izbrauca dažas stundas agrāk, lai pa ceļam iebrauktu Augšiešu mājās apciemot savus tuviniekus. Pēc tam, ceļu turpinot rīta agrumā, zirgs varētu atpūsties. Kas bija šī riskantā darījuma iniciators, nav zināms. It kā grupa veidojās no trim personām. Gribējuši jau tepat Zasas pagasta robežās baznīcas zvanu nobēdzināt, bet nosprieduši, ka tas var kaitēt draudzes locekļiem. Nosprieduši, ka izlaidīs zvanu no Zasas pagasta. Liktenīgajā vakarā trīs drosminieki nolēmuši sekot vedējam. Izrādījies, ka viens bijis zaķapastala, nobijies un draugus piemuļķojis. Plānu realizēt devušies divi. Ar velosipēdiem aizbraukuši līdz Augšiešu mājām. Jau bijusi tumsiņa, kad pie kuļamā šķūņa apstājušies rati ar visu kravu. Zirgs izjūgts un aizvests uz kūti. Puiši noskatījuši akmeņu kaudzi, kur zvanu noslēpt. Tomēr nesamais bijis par smagu. Nolēmuši zvanu nolikt ezera malā niedrēs. Viens teicies aizbraukt pēc zirga, ar ko zvanu pārvest tālāk, otrs palicis gaidīt. Kad gaidīšana ieilgusi, devies zudušo meklēt. Aizbrauc un atrod to mājās gultā pie sievas. Tad arī pats nolēmis, ka brauks mājās. Otrā rītā vedējs atrod ratus tukšus un sauc ļaudis palīgā meklēt pazudušo zvanu. Pa rasas sliedi sadzen pēdas Augšiešu ezera niedrēs. Pieaicinot palīgus, krava sakārtota. Šķūtnieks turpinājis ceļu uz Krustpils staciju, bet tur nonācis par vēlu, jo vilciens jau aizgājis. Stacijas priekšnieks norādījis pagalmu, kur vedumu nokraut. Šķūtnieks laimīgi braucis mājās un ziņojis draudzei un pagastam par notikušo. Kas tālāk notika, nav zināms. Kurš pēc kara brauca pakaļ zvanam? Kas piedalījās pie uzvilkšanas tornī? Nolaist ir vieglāk, bet uzceļot vajag spēku un veiklību. Tas, kurš šo gadījumu zināja, drīz vien tika iesaukts leģionā, otram, krievu armijai ienākot, tika piešķirts ceļš uz Sibīriju. Tikai tad, kad Latvija atguva brīvību, bijušais leģionārs izstāstīja, kā viss noticis”. (no grāmatas „Zasa un tās ļaudis, 2005)

 

Adrese: Jēkabpils novads, Zasas pagasts, Zasa (koordinātes - 56.295870, 25.976598 )