 |
| (Foto no interneta) |
Varakļānu īpašumi Borhu dzimtai piederējuši jau 16. gadsimtā, bet pirmais zināmais muižas īpašnieks ir Jans Jenžejs Juzefs Borhs (1713.-1780) – Polijas karalistes lielkanclers, kurš saimniekoja vēl arī Preiļu, Vārkavas, Galēnu, Stirnienes, Landskoronas, Pasienes u.c. muižās. Borham laulībā ar Ludvigu Zībergu dzimuši divi dēli, no kuriem viens – Mihaels Jans (1753-1811) mantoja Varakļānu muižu. Tieši ar viņu saistās pils un tās apkārtnes uzplaukums.
Grāfs Borhs 18.
un 19. gadsimta mijā bija nozīmīga persona – Polijas Seima loceklis un
ģenerālkvartīrmeistars, kā arī ievērojams dabaszinātnieks – studējis
mineraloģiju, ģeoloģiju, interesējies par literatūru un mākslu. Turklāt viņš
bija atzīts arī savu kolēģu vidū – Borhs bija sešpadsmit dažādu zinātņu un
mākslas akadēmiju biedrs. No 1790. gada par viņa un laulātās draudzenes,
Baltijas ģenerālgubernatora Georga Brauna meitas Eleonoras patstāvīgo
dzīvesvietu kļuva tieši Varakļāni.
Itāļu arhitekts
un dārzu mākslinieks Vinčenco Macotti (1756-1798) grāfa Borha aicināts,
ieradies no saulainās Itālijas uz ziemeļzemes purvaino līdzenumu un visu savu
dzīvi veltījis Varakļānu muižas pils, tās romantiskā stila ainavu parka, tāpat
saimniecības ēku, kā arī tuvākās apdzīvotās vietas – Varakļānu miesta centra
ansambļa veidošanai. Pēc viņa projekta celta Borhu dzimtas mauzoleja kapela
nosaukta svētā Viktora vārdā (1814) un Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanai
veltītā katoļu draudzes baznīca (1854).
Pils izceļas kā izcils un agrīns klasicisma
stila paraugs Latvijas būvmākslā, viena no pirmajām klasicisma stila celtnēm
Latvijā. Par muižas ansambļa celtniecības laiku liecina uzraksts uz muižas pils
ziemeļu puses fasādes "Inchoatum anno 1783-1789 perfectum" (uzsākta
1783, pabeigta 1789). Tās dienvidu fasādi rotā uzraksts "Virtute duce –
Deo favente – Comite Fortuna" (Tikuma vadīti – Dieva labvēlībā – laimei
līdznākot). Kādreiz pils centrālajai daļai bijis arī tornis ar galeriju, kurš
gājis bojā 20. gadsimta sākumā. Vienlaikus ar pili uzceltas bibliotēkas un
mineraloģijas kabineta ēka, kurā ievietoti Borha sakrātie astoņi tūkstoši
grāmatu sējumu, lielākoties ar dabas pētniecības materiāliem un augsti
vērtējamas minerālu kolekcijas.
Muižas ansamblim
pieguloši uzbūvētas saimniecības ēkas un rotondas tipa pagrabs, zirgu staļļi,
klēts, smēde, kūts, ūdensdzirnavas un medību namiņš.
Aiz muižas
parka ir atradusies arī kāda sena celtne – "Lazarka", kas
saglabājusies no Zviedru kara laikiem kā lazaretes ēka. Šī ēka Borham kalpojusi
kā ķīmijas laboratorija, kurā viņš izgatavojis zāles saviem dzimtļaudīm. Šajā
apkaimē tā bijusi pirmā aptiekas un slimnīcas ēka.
Apkārt pilij šalko Varakļānu muižas romantiskā
stila ainavu parks, kas senāk lepojies ar iekoptu augļu dārzu un oranžērijām,
kur tikuši audzēti dažādi eksotiski augļi. Parkam cauri vijas dzidrs strauts,
kura krastus vieno arkveida tiltiņi. To rotaļīgumu paspilgtina vairāki dīķi un
mākslīgi uzbērtas salas. Šī skaistuma iedvesmots, grāfs Borhs savā laikā ir
uzrakstījis poēmu "Varakļānu sentimentālais dārzs" (izdota 1795. gadā
Varšavā). Tajā alegoriskā formā risinātas jauna cilvēka dzīves ceļa izvēles
problēmas. Borha fantāzija šeit uzbur gan tempļus (Miršu, draudzības,
Mīlestības, Tikuma, Slavas un Mūžības), gan salas (Prieka, Novērojumu), gan
altārus un pat Elizejas laukus.
Borhs bijis klasicisma mākslas cienītājs, apgalvojot: "Mākslai jābūt cēlai, jāveicina tikumi un vēlēšanās dzīvot noderīgu dzīvi".
Borhs bijis klasicisma mākslas cienītājs, apgalvojot: "Mākslai jābūt cēlai, jāveicina tikumi un vēlēšanās dzīvot noderīgu dzīvi".
Varakļānu
muižas kompleksu uzskata par vienu no lielākajiem šāda veida arhitektūras
ansambļiem Latgalē, kur saderīgi ir izkārtotas visas muižai piederošās celtnes.
20. gadsimta 20. gados Varakļānu muižas komplekss Agrārās reformas laikā tika
denacionalizēts un pārgāja valsts īpašumā. No 1921. – 1940. gadam muižas pilī
atradās Varakļānu Valsts ģimnāzija. No 1941. – 1960. gadam te darbojās
Varakļānu vidusskola. Vēlāk smalkajā celtnē iekārtotas kopmītnes audzēkņiem un
dzīvokļi pedagogiem.
No 1997. gada,
pilī iekārtots un darbojas Varakļānu novada muzejs. Muzeja telpās ir atjaunota un 2014.
gada 17. augustā Sv. Trīsvienības godam iesvētīta Varakļānu muižas pils kapela.
Nostāsti vēsta,
ka Varakļānu grāfi fon der Brohi bijuši izcilas personības, kuriem piedēvētas
pat maģiskas īpašības. Daudzi no šiem stāstiem pārspēj pat Minhauzena vai
Harija Potera brīnumus. Stāsta, ka grāfam piederējis Dzīvais zobens, kurš reiz
sprucis vaļā un nocirtis mežam galotnes. Kāda teika stāsta, ka, ceļot savu
pili, grāfs ar burvju nūjiņas un Dzīvā zobena palīdzību esot vēlis akmeni, bet
tad akmens apstājies tur, kur atrodas tagad un nav kustējies vairs ne no
vietas. Grāfs saskaities un ar nūjiņu iesitis akmenim. Akmens atvēries un
radusies ieeja ellē, pa kuru grāfs sarunājies ar Luciferu. Elles kungs prasījis
grāfam dvēseli, jo līguma laiks, kuru noslēdzis, dodoties uz Latviju krusta
karā, esot beidzies. Bet grāfs apsolījies, ka vairs neizmantos zobenu cilvēku
ciešanām. Tad akmens uz visiem
laikiem noslēdzis vārtus uz elli un sācis kalpot mīlestībai. Kopš tā laika
Mīlestības akmens ieguvis savu maģisko spēku, pie kura nākuši mīlētāji, lai
viņiem dzīve būtu pilna mīlestības, prieka un laimes.
Adrese: Varakļānu novads, Varakļāni, Pils iela 27
