Savu tagadējo veidolu kungu māja ir ieguvusi pēc 1841.gada ugunsgrēka, bet Veselavas pagasts un muiža savus pirmsākumus var saistīt ar tā saucamajiem “poļu laikiem”.
Veselavas muižu Polijas valdīšanas laikā 1602. gadā no vairāku Raunas pilsmuižai piederošu māju zemēm izveidoja pilsnovada pārvaldnieks Pēteris Veselavskis. No viņa uzvārda, laika gaitā pazaudējot burtu k, savu nosaukumu ieguvusi ne tikai muiža, bet arī viss pagasts. 17.gadsimtā Veselavas muiža pastāvēja vienotā īpašumā ar Raunas pilsmuižu, līdz 1744. gadā ķeizariene Elizabete Veselavu, Laukalni, Baižkalnu un Jaunraunu uzdāvināja ģenerālleitnantam kņazam Ņikitam Trubeckojam. 1760. gadā kņazs Trubeckojs Veselavas muižu atdeva savai meitai Annai Nariškinai. Pēc gada viņa muižu par 20 000 sudraba rubļiem pārdeva virskonsistorijas asesoram Fridriham Justinam fon Bruiningam. 1770. gadā viņš piepirka arī Pauļu muižu. Viņa dēls, apriņķa tiesnesis un galma padomnieks Fridriks fon Bruinings 1794.gadā abas muižas par 58 000 Alberta dāldariem pārdeva Tērbatas apriņķa tiesnesim Gustavam Ādolfam fon Rozenkampfam. Jau 1797. gadā muižas par to pašu naudu tika pārdotas slepenpadomniekam baronam Baltazaram fon Kampenhauzenam. Kampenhauzeniem tā piederēja līdz pat 1921.gadam. 1801. gadā muižas mantoja viņa dēls barons Kristofs Johans fon Kampenhauzens. Pēc Kristofa Johana fon Kampenhauzena nāves muižas mantoja viens no viņa 13 bērniem, zemes tiesas asesors barons Teofīls fon Kampenhauzens. 1871.gadā par muižu īpašnieku kļuva Teofīla dēls landrāts Baltazars Teofīls fon Kampenhauzens. Pēdējais Veselavas muižas īpašnieks bija viņa dēls Aurēlijs fon Kampenhauzens. Viņa īpašumā muiža atradās no 1910.gada līdz 20-to gadu agrārreformai, kuras laikā no Veselavas muižas zemēm izveidoja 93 jaunsaimniecības, 14 sīksaimniecības un 24 rentes saimniecības.
Mazliet neparasts ir muižas teritorijas plānojuma princips. Kungu māja būvēta it kā uz palielas, ovālas salas, kuru no visām pusēm ieskauj ar ūdeni pildīts grāvis. Pāri tam uz muižas parādes pagalmu ved divi laukakmens mūra tilti, kuru pusaploces arkas veidotas no rūpīgi apstrādātiem šūnakmens kvadriem. Šāds plānojums rada nenoliedzamas asociācijas ar nocietinātajām viduslaiku pilīm, kur ūdens šķēršļi pildīja svarīgas aizsargfunkcijas. Šeit ūdens šķirtne uzsver kungu mājas īpašo nozīmi citu ēku klāstā. Dienvidpusē parādes pagalmam atradies augļu dārzs, bet kungu mājas ziemeļpusē - puķu, dekoratīvo krūmu un koku stādījumi. Aiz tiem pavēries skats uz gludo dzirnavu dīķa spoguli.
Parādes pagalma rietumpusē atrodas trīs paralēli būvētas ēkas („Zemnieki”). Pirmā no tām pārbūvēta par pienotavu, ir kādreizējais kungu zirgu stallis. Virs staļļa durvīm lasāms gada skaitlis 1896. Aiz staļļa seko ratnīca , būvēta plēstu laukakmeņu stabos ar planku aizpildījumu. Trešā ēka – darba zirgu stallis, kas tagad pārbūvēta par divstāvu dzīvojamo ēku. Starp abām pēdējām ēkām bijis laidars, ko norobežojis laukakmeņu mūra žogs un plati, elegantas ķieģeļu arkas segti vārti ar rotaļīgiem stabiņiem abās pusēs. Vārtu vērtnes laika gaitā zudušas, bet lieliskās arkas priecē skatu vēl šodien. Ceļš gar staļļiem tālāk ved pāri dambim, kuram blakus atrodas guļbūves ēka – kādreizējās dzirnavas „Strauti”. Staļļiem dienvidpusē bijusi gara guļbaļķu klēts ar būriem abos galos un stabojuma balstītu jumta pārkari vidusdaļā. Šobrīd saglabājusies tikai neliela ēkas daļa. Netālu no klēts būvēta muižas smēde (Dadzīši). Šajā laukakmeņu mūra ēkā bijis arī kalēja dzīvoklis un kalte.
Kungu mājas austrumu galā atrodas neliela mūra ēciņa, tā sauktā „virtuves māja”. No tās plats koka tilts veda uz kalpu māju „Graviņas”. Tā ir apjomīga plienakmens mūra celtne. Ēkā bijuši dzīvokļi astoņām ģimenēm: katrām divām ģimenēm kopīga virtuve un priekšnams, no kura vedušas durvis uz istabu.
Pārskatot ziņas par Veselavas Kampenhauzeniem, pārsteidz laulībā dzimušo bērnu skaits. Pirmajam muižas īpašniekam Baltazaram fon Kampenhauzenam ar Sofiju Eleonoru bija deviņi bērni, viņa dēla Kristofa un Klementīnes laulībā bija 13 bērni, bet jo tuvāk mūsdienām, jo bērnu skaits samazinās. Pēdējā barona Aurēlija dēls Bodo veidoja Kampenhauzenu zviedru līniju, kurā nu ir apzinātas divas viņa mazmeitas – Gunita un Anita.
Interesanti, ka Veselavā tika glabāti muižas iepriekšējie īpašnieki Bruningi, bet Kampenhauzeni – Ungurmuižā.
Par dzīvi savu radinieku Kampenhauzenu muižās ārkārtīgi interesanti raksta Zigfrīds fon Fēgezaks savā tetraloģijā “Baltiešu gredzens”.
Adrese: Priekuļu novads, Veselavas pagasts
