1994.gada “Lauku avīzē” publicētas Annas Pumpures
atmiņas un cita starpā arī par mācītājmuižu: “Pavasara pusē,
vēl pirms Jurģiem, kopā ar citiem iesvētāmiem bērniem eju mācību nedēļās.
Zalves mācītājmuižā mums ierāda garu istabu. Priekšā divi dēļu soli gludāk
noēvelēti, tālāk skabamaini. Uz tiem pirmajiem apsēstas študentes. Tie ir
saimnieku dēli un meitas, kas iet smalkās pilsētas skolās. Citiem gadiem viņus
iesvētīja atsevišķi, kad jau vasara ziedos. Tagad esot jāsteidz, jo nevarot
zināt, kas būs tālāk ar karu. Puisieši ir smalki jaunkungi, un skuķes glīti
ģērbušās. Mēs, tie, kas no ganiem un būsim šutras bridēji, satupstam
beidzamajos solos. Drebu kā apses lapa. Nekā es nemāku, tikai baušļus un tēva
reizi. Ja man ko paprasīs, nezināšu atbildēt un študentes smiesies. Varbūt
pavisam izmetīs no iesvētības? Eh, lai ir, kas būdams — iešu pasaulē neiesvētīta...
Bet mācītājs, kā jau augsti skolots cilvēks, runā tikai ar studentiem, uz ganiem ne acu nepaceļ.
Kad beidzot tā svētdiena klāt, es dabūnu uzvilkt jauno, pelēko kleitu. Un pirmoreiz mūžā man kājās ir kurpes. Pašas pelnītas. Ak, manu dieniņu, kā tās klaudz, kad eju pa baznīcas grīdu! Pie altāra mācītājs skaita ticībasgabalus pa priekšu, mēs visi purpinām pakaļ. Ar to atkrīt manas bēdas. Tieku iesvētīta.”
Bet mācītājs, kā jau augsti skolots cilvēks, runā tikai ar studentiem, uz ganiem ne acu nepaceļ.
Kad beidzot tā svētdiena klāt, es dabūnu uzvilkt jauno, pelēko kleitu. Un pirmoreiz mūžā man kājās ir kurpes. Pašas pelnītas. Ak, manu dieniņu, kā tās klaudz, kad eju pa baznīcas grīdu! Pie altāra mācītājs skaita ticībasgabalus pa priekšu, mēs visi purpinām pakaļ. Ar to atkrīt manas bēdas. Tieku iesvētīta.”
Adrese: Neretas novads, Zalves pagasts, Vērtūži
