1988.gada “Komunārs” raksta: “Man
pagadījies dzīvot tajās mājās - vecajā Zemgales sētā Ošukalnos —, kuru senais
nosaukums bijis Tīļu muiža. Tās īpašnieks bija barons Aleksandrs Štempelis. Par
šo baronu tad arī Augusts Deglavs sarakstījis savu «Veco pils kungu». To varētu
uzskatīt par pirmo nozīmīgāko garo stāstu latviešu literatūrā. Protams, A.
Deglava nozīmīgākais darbs ir triloģija «Rīga». Tas ir kultūrvēsturisks romāns.Tajā
attēlota zemnieku, visā pilnībā Rīgas aristokrātijas un strādnieku dzīve
pagājušajā gadsimtā, šis darbs izdots vairākos izdevumos. Par vērtīgu savā
laikā tika uzskatīts romāns «Zeltenīte».
Par nožēlošanu, kad es
ierados šajās vecajās mājās, tad neatradu ne raksta galiņu, kas dotu liecību
par šo muižu vai par baronu Štempeli, kā arī vairs neizdevās sastapt nevienu
cilvēku, kas šajā muižā būtu strādājis. Tā kā A. Deglavs aprakstījis laikmetu
ap 1860. —1870. gadu, tad tīri dabiski, ka klaušu laiku zemnieki jau bija viņā saulē.
Izdevās noskaidrot tikai to, ka «vecā pilskunga» muižiņa - tā saucamā Tīļu
muiža - nav bijusi liela pēc platības. Tajā ietilpuši Ošukalni, Garlauku un Lapiņu mājas un vēl 20
hektāri no Tīļu mājām (tajā laikā pastāvējusi gan Tīļu muiža, gan tāda paša
nosaukuma mājas). Vēl A. Štempelim piederējis Elku kalns pie Zebrus ezera,
domājams, kā medību objekts. Un pļavas gar Ālaves upi aiz Krimūnu ciema Grāveru
mājām, pretī Pluņķiem. Aramzemes platība bijusi tikai ap 65—70 hektāriem. Tīļu
muižā pats kungs arī dzīvojis, te bijusi viņa rezidence. Vēlāk noskaidroju, ka
baronam piederējušas arī Bīlasta un Plepīšu muižas. Tās tagad atrodas Dobeles
augļkopības izmēģinājumu saimniecības teritorijā. Tur bijušas lielas platības
un daudz zemnieku, kuri kalpojuši muižai kā klaušinieki. Precīzu datu, kad
Štempeļa muižas ēkas celtas, man nav. Ošukalnos gan glabājas vēl metāla emblēma,
kas datēta ar 1827. gadu (Rossijskoje obščestvo gosstrah). Ja tā, tad Tīļu
muižai, tagadējiem Ošukalniem, ir 161 gads. To var uz skatīt par vecāko koka
muižas ēku, kas vēl uzglabājusies no klaušu laikiem, kaut gan laika zoba stipri
sagrauzta. Vairākas saimniecības ēkas Tīļu muižā celtas no māla kleķa. Izmantoti
arī laukakmeņi. Tāpat pie mājām ir pāri par 100 gadu vecs ābeļu dārzs. Šķirnes
nav izcilas, bet simtprocentīgi salcietīgas.
A. Deglavs dzimis 1862. gada
9. augustā Šķibenieku (agrāko Plepinieku) Vīgantos, kur viņa tēvs bijis par
saimnieku. Tagad Šķibes ciema vairs nav, tas pārdēvēts par Austrumu ciemu.
Vīganti jau sen ieskaitīti Auru ciemā. Bet senāk te ienāca tāds ķīlis no Šķibes
pagasta. Pēc tēva nāves saimniekošanu pārņēma nākamais rakstnieks, bet pie
sirds tā viņam nebija. Tāpēc A. Deglavs devās uz Rīgu. Tur strādāja par
vienkāršu strādnieku kokzāģētavā un, cik iespējams, nodarbojās ar rakstniecību.
Pamazām šīs iespējas paplašinājās, radās līdzekļi, un pēc tam viņš varēja
pilnīgi nodoties literatūrai. Rakstnieks ir beidzis Auru pamatskolu, 25 gadus
nodzīvojis Vīgantos, tādēļ visā pilnībā uzskatāms par mūsu novadnieku. 1977.gadā
Vīgantos ieradās vēsturnieks Sigurds Ziemelis. Viņš stāstīja, ka pašreizējā
Vīgantu dzīvojamā māja esot 50 gadus veca, tātad celta 1927. gadā. Vecā Vīgantu
dzīvojamā ēka atradusies aiz tagadējiem Mazvīgantiem. Tur tad bijušas īstās
rakstnieka dzimtmājas. Vērpju kapos apglabāta A. Deglava māte Katrīna Amālija
Deglava, tēvs guļ Kuldīgas kapsētā. Pirms dažiem gadiem Vērpju kapos bija
noticis vandālisma akts: 17 kapu pieminekļi un plāksnes tika apgāzti un
izsvaidīti. Arī rakstnieka mātes piemineklis bija apgāzts. Par to ziņoju
Krimūnu ciema izpildkomitejas priekšsēdētājam. Piemineklis no jauna iebetonēts.
Ja kādam gadās apmeklēt Vērpju kapsētu, tad, izejot cauri zvanu tornim un paejot
gabaliņu uz priekšu, pa kreisi atradīsiet A. Deglava matēs kapu. Rakstnieks
miris ar sirdskaiti 1922. gada 3. aprīlī, apglabāts Rīgā, Meža kapos. Tur
uzcelts tēlnieka Karļa Jansona veidotais kapa piemineklis.”
Adrese: Dobeles novads, Auru pagasts
