Pēc 1789. gada Dammes muižas tika sadalīta Lielajā Dammes muižā (Großdammenhof), kas atradās pie
Slokas un Kleistu ielu krustojuma, un Mazajā
Dammes muižā (Kleindammenhof), kas atradās pie Slokas ielas un
Kurzemes prospekta rietumu daļas krustojuma. Līdz mūsdienām abu muižu ēkas nav
saglabājušās.
18. gadsimta sākumā tās īpašnieks bija Rīgas birģermeistars Ādams
Švarcs (Adam Hinrich Schwartz, 1678-1762), 1782. gadā fon Bekmans. 1823.
gadā Dammes muižas tika ieķīlātas augstākās tiesas advokātam Fannštīlam (Pfannstiel),
kurš tās tālāk ieķīlāja savam nomniekam Andrejam Kristapam Dumpim. 1838.-1854.
gadā Lielās Dammes muižas īpašnieks bija Juris (Georgs) Dumpis. 1865. gadā
Mazās Dammes muižas īpašnieks bija Aleksandrs Freimanis, bet Lielā Dammes muiža
no 1902. gada piederēja Rihteru ģimenei.
Lāčupīte tecējusi starp Lielo un Mazo Dammes muižu. Vietā, kur tā
šķērsoja Slokas ielu, ir bijis tiltiņš. Tieši šajā vietā saiet kopā divas senas
alejas. Viena no senajām alejām ved līdz vietai, kur kādreiz atradās Dammes
muižas kapi. Netālu no vietas, kur aleja krustojas ar Slokas ielu, var pamanīt 2
granīta gabalus ceļa malā. Ja izpēta šos akmeņus sīkāk, var pamanīt, ka vienā
no tiem vēl joprojām ir redzamas nolauzta metāla krusta paliekas, bet otrajā -
četrstūrains caurums, kurā, iespējams, kādreiz bija iemontēta skulptūra vai
krusts.
Pa aleju var aiziet līdz nelielam kalniņam. Klīst baumas, ka šajā vietā ir bijusi kapliča un dažus gadus atpakaļ uz šejieni vēl ir nākusi kāda sieviete ar ziediem. Šīs vietas tuvumā padomju okupācijas laikā bija paredzēts celt dzīvojamo māju, taču, sākot būvniecības darbus, strādnieki ir atraduši kaulus un māja netika uzbūvēta. Padomju okupācijas laikos bērni ir atraduši nelielā piekalniņā granīta krustu ar akmeni. Krusts uzreiz tika nezin kur aizvests, bet akmens joprojām sargā netālas daudzstāvu mājas stūri. Vietējie stāstot, ka agrāk no kalniņa spraukušies laukā arī citi akmeņi, bet tie esot apbērti un nu šī vieta kļuvusi iemīļota vietējiem dzērājiem.
Pa aleju var aiziet līdz nelielam kalniņam. Klīst baumas, ka šajā vietā ir bijusi kapliča un dažus gadus atpakaļ uz šejieni vēl ir nākusi kāda sieviete ar ziediem. Šīs vietas tuvumā padomju okupācijas laikā bija paredzēts celt dzīvojamo māju, taču, sākot būvniecības darbus, strādnieki ir atraduši kaulus un māja netika uzbūvēta. Padomju okupācijas laikos bērni ir atraduši nelielā piekalniņā granīta krustu ar akmeni. Krusts uzreiz tika nezin kur aizvests, bet akmens joprojām sargā netālas daudzstāvu mājas stūri. Vietējie stāstot, ka agrāk no kalniņa spraukušies laukā arī citi akmeņi, bet tie esot apbērti un nu šī vieta kļuvusi iemīļota vietējiem dzērājiem.
Pēc ierakstiem senos dokumentos raduraksti.lv, ir pamatotas
aizdomas, ka te bijusi apbedīta Elise fon Harff un viņas vīrs - Kundze Elise
fon Harff, atraitne Dumpff, dzimusi Kalniņa, mirusi 9.nov., apglabāta 13.nov.
Tammes m. dzimtkapos, precēta, dzim. Olainē, 78 3/4 g.v. Mirusi no tūskas.
1898.g. 12.jūn. ar plaušu slimību miris atvaļināts apakšleitnants
Eduards Johans fon Harff., dz. Pēterburgā, 63g.v., laulāts, apglabāts 15.jūn. Dammes
muižā.
Pie divstāvu Mego veikala (agrāk IKI) Imantā apskatāmi Dammes muižas
ozoli.
Adrese: Rīga, ap Slokas ielas un Rigondas gatves krustojumu un tā apkārtnē
