(2019.gada foto)
Svētciems jeb Sveiciems (Neu-Salis) kā muiža dibināta pēc
1638. gada ar to pašu nosaukumu (Dorff Swatzhem) un piederēja Vecsalacas pils
novadam. Pirmās rakstiskās liecības par Svētciema muižu ir zināmas no 1690.
gada, kad tā tika atdalīta no Vecsalacas muižas. Laika gaitā muižai ir bijuši
vairāki īpašnieki. Pēdējie muižas īpašnieki bija baroni Fēgezaki. 1864. gada 8.
aprīlī muižu par 180000 sudraba rubļu pārņem Reinolds Leopolds Fēgezaks.
Svētciema muižā nodarbojās ar zemkopību un audzēja zirgus. Svētciema muižas
ēkas pils atradās Svētciema parkā. Pils bijusi celta no koka, un tajā bijušas
72 istabas. Pils apkārtne bijusi skaisti iekārtota, parks iekopts. Svētciema
muižas kungu māja nodegusi 1922. gada Līgo naktī. Pēc nostāstiem pils
nodedzināta tīšuprāt, kalpu neuzmanīgas pīpēšanas dēļ. Ēka sākusi degt no
bēniņiem. Ļaudis pamanījuši degšanu krietni par vēlu. Ieradušies gan
ugunsdzēsēji ar rokas sūkni, gan arī vietējie nesuši ūdeni ar spaiņiem. Ēkas,
kas lepni saukta par pili, paliekas gruzdējušas vēl ilgi.
Pēc ilgiem mēģinājumiem muižas ēkas pārdot, pēc vairākkārtējām īpašnieku
maiņām, to 2019.gadā iegādājies kāds igauņu uzņēmējs un sāk to atjaunot. Par to
raksta laikraksts “Auseklis”: “Ilgus gadus Svētciema muižas, kura celta pēc
1638.gada, zirgu stallis bija pamests. Pētot šīs vietas vēsturi, esmu atradusi
informāciju, ka pēc valsts zemes reformas 1925. gadā zirgu stallis pārgājis
valsts īpašumā un tajā atradusies viena no pirmajām Latvijas zirgaudzētavām,
kuru likvidēja 1945.gadā, pēc tam tur saimniekoja padomju saimniecība
“Salacgrīva”, vēlāk tas bija pašvaldības īpašums. Pēc pārdošanas izsolē
Svētciema zirgu stallim vairākkārt mainījās īpašnieki un tagad tā saimnieks ir
igauņu uzņēmējs Raimonds Parns. Jau gadus divdesmit, braucot pie biznesa
parteriem Rīgā, viņš vērojis, kas notiek ar šīm, kādreiz tik ievērojamām ēkām.
Pagājušajā gadā nolēmis iegādāties Svētciema zirgu stalli. Izrādījies, ka ēkām
ir trīs saimnieki, kuri savā starpā nesadarbojas, bet visi ir ieinteresēti no
īpašuma atbrīvoties. Arī pašvaldības liktie sodi par nesakopto, bīstamo objektu
un paaugstinātais nekustamā īpašuma nodoklis mudinājis to darīt.
Pēc īpašuma
iegādes un dokumentu sakārtošanas Raimonds devies uz Salacgrīvas novada domi,
lai saskaņotu tālākās darbības. Uzņēmējs bijis patīkami pārsteigts par
būvvaldes vadītājas Inetas Cīrules pozitīvo, pretimnākošo un optimistisko
attieksmi, ieinteresētību un atsaucību. Tūlīt pat viņš ticis iepazīstināts ar
vietējo arhitekti Līgu Treiju un viņas vīru Aldi, kuram ir būvniecības firma,
un darbi ritējuši uz priekšu ļoti veiksmīgi.
Uz jautājumu kas
būs bijušā Svētciema zirgu staļļa ēku kompleksā, Raimonds, daudz nedomājot,
atbild “šī vieta ir ļoti skaista, blakus ir lielais ceļš un garāmbraucot
komplekss ir labi redzams un pamanāms. Visas trīs ēkas paliks tādas kā tās
vēsturiski ir bijušas. Visdrīzāk tas būs atpūtas, tikšanās un konferenču centrs
ar lielām, plašām un atvērtām telpām. Cik zinu, tad tuvākajā apkārtnē nav plašu
telpu konferencēm, lieliem pasākumiem kuros piedalītos simts un vairāk cilvēku,
tā ir problēma Latvijā, un arī Igaunijā. Bet vispirms ēkas jāatjauno tā, lai
nebruktu tālāk un nebūtu bīstamas. Arhitekte Līga ir izgatavojusi skiču
projektu, kurā pirmajā stāvā ir iezīmējusi veco, retro auto izstāžu zāli, jo
Raimonds kolekcionē vecus auto. Uzņēmējs uzskata, ka tas būtu labi, jo Latvijā
ir Motormuzejs Rīgā un tā filiāle Bauskā, bet uz šo pusi tādu muzeju nav. Auto
viņš kolekcionē kopš 1999.gada, vairāk gan padomju laika vecās automašīnas.
Smejot viņš saka “man ir daudz draugu Somijā, kuri prasīja vai nevaru par lētu
naudu viņiem nopirkt vecos auto. Es domāju kā tā? Somi visu pirks…. Nolēmu pats
uzsākt auto kolekcionēšanu.” Otrajā stāvā plānota plaša konferenču zāle, no
jauna izbūvētajā trešajā stāvā būs viesnīcas numuriņi. Vidus ēkā būs restorāns,
bet vienstāvu ēkā uz Rīgas pusi, telpas amatnieku darbnīcām, konditorejai,
veikaliņiem, siera ražotnei un nelielam gaļas pārstrādes ceham. Plašo
iekšpagalmu uzņēmējs atvēlēs dažādiem svētkiem: vasaras teātra izrādēm,
koncertiem, tirdziņiem.
Ēku atjaunošanas
darbus strādnieki uzsāka pavasarī, jo ziemā laika apstākļi to neļāva. Šobrīd
celtnieki novāc bīstamās konstrukcijas un sakārto apkārtni. Būvnieki sola
galvenajai ēkai, otrā stāva izbūvei uzlikt betona pārsedzes, izbūvēt trešo
stāvu un uzlikt jumtu. Tad ziemā varēs strādāt iekšdarbus, un ķerties pie
pārējām ēkām. Katru pirmdienu Raimonds ar būvdarbu vadītāju Merku, kuram ir
liela pieredze veco akmens māju un muižu atjaunošanā, ierodas objektā un
apskata padarīto. Uzņēmējs saprot, ka, lai savestu visu ēku kompleksu kārtībā
ir nepieciešamas lielas investīcijas un šis objekts nekādu peļņu nenesīs, bet
Svētciems un Svētupe ir jauka vieta blakus lielajam ceļam. Lai savu lielo sapni
piepildītu viņš izmanto savus un cenšas piesaistīt Eiropas Savienības finanšu
līdzekļus, jau šobrīd viņam ir izdevies gūt Eiropas Savienības finansējumu
iekšpagalma sakārtošanai.
Ģimene Raimondam
atgādinot, ka laiks vairāk domāt par pensiju, nevis jaunu objektu būvniecību un
veco atjaunošanu. “Bet man ļoti patīk vecas, senas lietas, es jūtu ka man to
vajag, gribu nākamajām paaudzēm saglabāt un atstāt ko labu”, bilst Raimonds.”
Jāņa Dišlera atmiņu fragmenti par Svētciema muižu, kas publicēti laikrakstā “Londonas avīze” 26.03.1976: “Piedzimu vasaras vidū, siena laikā starp 1905. gadu un Pirmo pasaules karu Rīgas jūras līča Vidzemes krastā. Pār šo vietu valdīja Sveiciema (vēlāk Svētciema) barons Reinholds fon Fegezaks. Draudzi ganīja Lielsalacas draudzes mācītājs un Valmieras apriņķa prāvests Šlaus.
Mani saistīja vieta. Ap 200 metru no jūras bija pļava, tad mūsu māja, lauki un priežu mežu apaugušas kāpas. Aiz kāpām nāca muižas lauki, pati muiža un Svētupe.
Patālāk no mūsu peldvietas ir barona bādvieta. Mēs peldamies, barons bādējas. Savā bādvietā vasarā viņš ietaisa tiltu, kura galā ir mājiņa, kur pārģērbties. Tur nu peldās lielskungs, lielmāte, junkuri un preilenes. Netālu no turienes uz Svētupes pusi ir laivu taisāmā vieta. Tur būvē no plankām divmastu buriniekus, «malkas Jānīšus» malkas pārvadāšanai uz Rīgu. Baronam
tādu ir četri. Uz viena, vārdā «Olga-Auguste» mans tēvs ir kapteinis. Līdz ko «Olga-Auguste» ar malkas kravu aizzēģelē uz Rīgu, mēs bērni sākam gaidīt to atkal pārbraucam. Paiet laiks, un mēs to ieraugām jau pie Vitrupes raga. Mēs to pazīstam pa lielu gabalu, jo kuģim ir mastu pagarinājumi — «steņģeles». Tādi «malkas Jāniši» bija visiem piekrastes muižniekiem un arī ļoti daudziem latviešiem, kurus tad sauca par rēderiem.
Mēs bērni, kad jūra ir liela, ejam peldēties Svētupē, tūlīt aiz kāpām. Tur vispirms ir pļava Mugurlīcis — muižas daļa. Jāiet uzmanīgi, jo zāli nedrīkst nobradāt. Peldēšanās upē vien mūs nenomierina. Ir dienas vidus, un mēs zogamies uz muižas ābeļdārzu, kur rožābelei ir spilgti sarkani augļi un saldi kā sīrups. Tos sarga muižas dārznieks — igaunis. Reiz viņš negaidot izlēc no egļu dzīvžoga un uzkliedz: «Puiks atdos sepuri!» un viņam laimējās nogrābt paša muižas vagara puikas cepuri. Nu ir viegli vainīgos atrast, un rožāboli vietā mums jāsaņem bērzu žagari.
Plūstot cauri priežu mežiem, Svētupe izveido ļoti skaistus līkločus, un šo vietu sauc par Avotkalni. Tur Svētciema barons savai mātei — veclielmātei bija uzcēlis māju vecumdienu pavadīšanai. Veclielmāte bija ļaužu iecienīta. Viņa pagājušā gadsimta beigās Svētciema muižā uzcēla divstāvu skolu, apmeklēja slimos un ārstēja tos. Tas notika pirms simt gadiem; veclielmāte tiešām bija cienīga dāma.”
Adrese: Salacgrīvas novads, Salacgrīvas pagasts, Svētciems
