(1950-to gadu foto)
(Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
Stirnu pils ir V.L.N.Bokslafa viens no agrīnajiem darbiem. Vēlāk gan tā ir pārbūvēta. Ap 1893.gadu te saimniekoja Auguste Ucke, bet no 1903. gada - Dr. Phil. Arnolds Ucke. Viņa vārds atrodams saistībā ar Latviešu literāro biedrību (Lettisch-literärische Gesellschaft). 1920-os un 30-os gados te bijusi Auces virsmežniecība, kas 1938.gadā pārdēvēta par Īles virsmežniecību. Laima Muktupāvela 2005.gada rakstā delfi.lv raksta, ka te bijis arī veco laužu pansionāts. Vecīši turpat blakus esošajā Stirnu kapsētā arī glabāti. Jāsaka, ka kapsēta mūsdienās vairs pat redzama nav. Pabradāju kartē norādītajā vietā pa mežu. Tur nav ne kapiņu, ne kapakmeņu, ne ceļa, ne celiņu. Nekā nav. Vismaz man atrast nezidevās. Pati muižas ēka izdemolēta, lai gan vietām vēl pie sienām tīri smukas puķainas flīzes un dažās telpās parketam līdzīgas grīdas. Viss cits aiznests un izsaimniekots. Parks, kurā kādreiz bijusi strūklaka un no ēkas lejup uz to vedušas skaistas kāpnes, kļuvis par necaurejamiem brikšņiem. Bet vēl pansionāta laikā tur bijis arī rožu dārzs.
1948.gada 20.augusta “Zemgales komunists” raksta, ka Stirnu muižā izrādīts kino un bijušas dejas, bet notikusi parādība, kas izskaužama padomju iekārtā uz visiem laikiem – “kino darbinieki sāka rādīt īstus «baletdejotājus» . Viņi rādīja, tā saucamo, Rietumeiropas «kultūras» iecienīto «deju» — svingu.”
1980.gadā izdotās
grāmatas “Okupētās Latvijas dienas grāmata” 2.daļā autors – novadpētnieks Žanis
Skudra raksta par Stirnu muižas apmeklējumu: “Aiz Sarkankrogus pa vientuļu meža celiņu nogriežos uz Stirnu muižu Lielauces ezera malā.
Stirnu muižas akmens vējenes gandrīz sabrukušas, no dzirnavu iekārtas maz kas
vairs palicis pāri. Vēl stāv viena otra no muižas saimniecības ēkām, bet pilī,
kur nesen bija nespējnieku pansionāts, tagad izdara lielu remontu.”
Laimas Muktupāvelas sulīgais Stirnu muižas apraksts delfi.lv 2005.gadā: “… kad izmujies cauri nātrēm, suņuburkšķiem, pāraugušiem krūmiem, ko sauc par banānkokiem un nekoptām akācijām, un pēkšņi nonāc pamestā dārzā, iznirst Stirnas muiža. Tāda šerlokholmsīgi noslēpumaina, pelēcīgi drūma, un vienlaikus izskatās tikai kā viegli aizmigusi. Kā noniecināta princese.
Kurš ir tas ļaunais burvis? Kurš uztaisīja tās draņķa rebes, ka skaistā,
viegliem akmens vīnogu ķekaru rotājumiem rotātā muižiņa izskatās gluži kā
iebraucamais nams? Stāsts par skaisto Stirnas muižu ir skumjš un bezkaislīgs. Kolhozu
laikos Stirnas muiža pārdota RAF’am. Vai atceraties vēl tādu uzņēmumu? Jelgavā
ražoja mikroautobusus, ko spēja notirgot vien trešās pasaules sadraudzībvalstīm
apmaiņā pret cukuru un kokvilnu. No Stirnas muižiņas pansionātam bija jāaiziet, rafieši muižā uztaisīja atpūtas
bāzi. Viss tādā padomju atpūtnieku stiliņā. Tādā pokrasj da vibrosj
līmenītī. Uztaisīja! Vai dzirdiet, kāds vārds? Bet tā viņi rīkojās! Uzcēla
pirti, pats par sevi saprotams, tādu 70-to gadu arhitektūras šedevru. Podiņu
krāsnis izjauca. Istabiņas nolīmēja ar Baltkrievijā ražotām tapetēm. Ko tur
darīja? Kā atpūtās? A ko gan jūs domājat, man atjautā - mīlējās, meņģējās, ja
priekšnieki bija atbraukuši ar mergām! Tie, kuri bija ar sievām, tie gāja
sēnēs, ogās. Iedzīvotāju mājā dzīvoja tie, kuri muižā veica apkalpotāju darbu -
tīrīja, uzkopa muižu, sakopa apkārtni, gatavoja ēst.
Taču vēl pēc tam, kad RAF’am sāka iet grūti, muiža lēnām bruka. Boserts -
bija tāds direktors - skaidri pateica atbraukušajiem kauninātājiem
žurnālistiem: “Latiši eto plohovo kačestvo narod!”, īpašumlietas
nenokārtoja. Muižu pārdeva tādam SIA "Baltkan", kuri maksā pagastam
zemes nodokli, apmēram Ls 50 gadā, bet rīkojās ar burvju, magu un
'grišku-šuļeru' vērienu. Da neko nedarīja. Taču vietējie runā - tā kā muižai ir
vērtība, to gan jau ieķīlāja bankā, gan jau dabūja nesliktu kredītu, ko mierīgā
garā izlieto savām vajadzībiņām. Tā runā.
Stirnu skaistā muiža guļ krūmos nu jau kā no cisām izmests apgānīts
mironis.
- Kam tagad pieder muiža? - Vaicāju gidam.
- Krieviem.”
- Krieviem.”
Adrese: Auces novads, Īles pagasts, Stirnas
