Salaspils muižas centrs veidojās Ordeņa pils tuvumā diezga plašā teritorijā līdz Mazajai Juglai. Muižas vēsture līdzīga ar Ikšķiles muižu, bieži mainās īpašnieki un apsaimniekotāji.
Vareno ordeņa pili Salaspili nodedzina 1577.gada 28.augustā un 4.septembrī to noposta pavisam Rīgas birģermeistara N.Ekes vadībā, lai pilsētas tuvumā neatstātu atbalsta punktu Maskavas liekņaza Ivana Bargā karaspēkam, jo Vidzemē viņa ieņemto teritoriju robežas jau bīstami tuvojās Rīgai. Vēlāk pils drupās ierīkoti kaļķu cepļi, bet 18.gadsimtā no pils palikuši tikai ziemeļu un austrumu ārsienu fragmenti. Drupas ilgu laiu rotāja Salaspili un 20.gadsimta 20.-30. gados te tika rīkoti saviesīgi pasākumi, teātra izrādes, koncerti.
16. un 17.gadsimta mijā Salaspils muiža lielāko peļņu gūst no graudkopības un zvejas. Tiek zvejotas vērtīgas sugas – laši, zuši, nēģi. Muižā ir pat telpa zivju kaltēšanai un sālīšanai, ir arī savs “fišmeistars”. Zvejas aizsprosti tomēr traucē kuģošanu, tiek izdoti dažādi rīkojumi par to izvietošanu, bet tos ne vienmēr ievēro un tādējādi reizēm pat uz vairākām dienām tiek aizkavēta plostu un kuģu satiksme.
Salaspils muižai bija arī dzirnavas, kaļķu cepļi un lauztuves.
17.gadsimtā Salaspils muiža nonāk Rīgas īpašumā un par tās nomniekiem bijuši – Magnuss Makss Larsons, Johans Bergs, Bērensu ģimene, Mihaels Kristians Špicmahers, Katarīna fon Šrēdere.
Ziemeļu kara laikā Salasils muiža ir stipri cietusi un 1723.gadā no kungu mājas palikuši tikai pamati. Ēkas pamazām atjauno un 1727.gadā uzceļ jaunu kungu māju no koka ar kārniņu jumtu. Gadsimta beigās muižas akmeņlauztuves nomā arhitekts Kristofs Hāberlands, pēc kura projektiem uzceļ netālās Ikšķiles un Ulbrokas muižu pilis.
19.gadsimtā Rīgas pilsēta turpina muižu iznomāt. Gadsimta sākumā tās nomnieks bija A.G.fon Lucavs (Lutzau), bet vēlāk Frīdrihs Gustavs fon Kube (Cube) – Vidzems oberfiskāls un Rīgas vācu teātra komitejas prezidents. Viņš nomā arī Ikšķiles, Berkavas un Sprēstiņu muižas. Ap 19.gadsimta vidū muižā tiek uzceltas vairākas mūra ēkas, to starpā arī divstāvu kungu māja. Starp to un Daugavu izveido parku ar dīķiem. No šī gadsimta vidus mainījušies vairāki nomnieki – Emīls fon Kube, Rihards Lindvarts, fon Braunšveigs, Ādolfs Sadovskis.
Pēc gara sagatavošanās posma, 1883.gadā Rīgas pilsēta pārdod Salaspils muižas teritorijas daļu Cara valdības Kara resoram karaspēka nometņu ierīkošanai, saņemot par to 62 900 rubļus. Vēlāk nometņu teritoriju ierīkošana turpinās arī uz Jumpravmuižas un Stopiņu muižas zemju rēķina. Armija savā rīcībā paņem Salaspils muižas centru – ēkas, parku, sabiedriskās un nespējnieku ēkas.
Karaspēka nometnes Salaspilī saglabājās arī visu Latvijas brīvvalsts laiku. Muižas kungu māju izmanto gan armija, gan pamatskola. Nometnes bijušas skaisti iekārtotas, ar apstādījumiem, celiņiem.
Pēc agrārreformas muižas zemi sadala 110 saimniecībās.
Mūsdienās no muižas ēkām praktiski nekas nav saglabājies, vērtīgie parka koki gājuši bojā, mainoties gruntsūdeņu līmenim pēc Rīgas HES uzcelšanas, bet pati parka teritorija – aizaugusi. (no L.Vanagas “Salaspils novads”)
Adrese: Salaspils
