(Salaspils muiža no L.Vanagas grāmatas "Salaspils novads", 20.gs. 80tie gadi)
Salaspils
muižas centrs veidojās Ordeņa pils tuvumā diezgan plašā teritorijā līdz Mazajai
Juglai. Muižas vēsture līdzīga ar Ikšķiles muižu, bieži mainās īpašnieki un
apsaimniekotāji.
Vareno
ordeņa pili Salaspili nodedzina 1577.gada 28.augustā un 4.septembrī to noposta
pavisam Rīgas birģermeistara N.Ekes vadībā, lai pilsētas tuvumā neatstātu
atbalsta punktu Maskavas lielkņaza Ivana Bargā karaspēkam, jo Vidzemē viņa ieņemto
teritoriju robežas jau bīstami tuvojās Rīgai.
Vēlāk pils drupās ierīkoti kaļķu cepļi, bet 18.gadsimtā no pils palikuši
tikai ziemeļu un austrumu ārsienu fragmenti. Drupas ilgu laiku rotāja Salaspili
un 20.gadsimta 20.-30. gados te tika rīkoti saviesīgi pasākumi, teātra izrādes,
koncerti.
16.
un 17.gadsimta mijā Salaspils muiža lielāko peļņu gūst no graudkopības un
zvejas. Tiek zvejotas vērtīgas sugas – laši, zuši, nēģi. Muižā ir pat telpa
zivju kaltēšanai un sālīšanai, ir arī savs “fišmeistars”. Zvejas aizsprosti
tomēr traucē kuģošanu, tiek izdoti dažādi rīkojumi par to izvietošanu, bet tos
ne vienmēr ievēro un tādējādi reizēm pat uz vairākām dienām tiek aizkavēta
plostu un kuģu satiksme.
Salaspils
muižai bija arī dzirnavas, kaļķu cepļi un lauztuves.
17.gadsimtā
Salaspils muiža nonāk Rīgas īpašumā un par tās nomniekiem bijuši – Magnuss
Makss Larsons, Johans Bergs, Bērensu ģimene, Mihaels Kristians Špicmahers,
Katarīna fon Šrēdere.
Ziemeļu
kara laikā Salaspils muiža ir stipri cietusi un 1723.gadā no kungu mājas
palikuši tikai pamati. Ēkas pamazām atjauno un 1727.gadā uzceļ jaunu kungu māju
no koka ar kārniņu jumtu. Gadsimta beigās muižas akmeņlauztuves nomā arhitekts
Kristofs Hāberlands, pēc kura projektiem uzceļ netālās Ikšķiles un Ulbrokas
muižu pilis.
19.gadsimtā
Rīgas pilsēta turpina muižu iznomāt. Gadsimta sākumā tās nomnieks bija A.G.fon
Lucavs (Lutzau), bet vēlāk Frīdrihs Gustavs fon Kube (Cube) – Vidzems
oberfiskāls un Rīgas vācu teātra komitejas prezidents. Viņš nomā arī Ikšķiles,
Berkavas un Sprēstiņu muižas. Ap 19.gadsimta vidu muižā tiek uzceltas vairākas
mūra ēkas, to starpā arī divstāvu kungu māja. Starp to un Daugavu izveido parku
ar dīķiem. No šī gadsimta vidus mainījušies vairāki nomnieki – Emīls fon Kube,
Rihards Lindvarts, fon Braunšveigs, Ādolfs Sadovskis.
Pēc
gara sagatavošanās posma, 1883.gadā Rīgas pilsēta pārdod Salaspils muižas
teritorijas daļu cara valdības Kara resoram karaspēka nometņu ierīkošanai,
saņemot par to 62 900 rubļus. Vēlāk nometņu teritoriju ierīkošana turpinās
arī uz Jumpravmuižas un Stopiņu muižas zemju rēķina. Armija savā rīcībā paņem
Salaspils muižas centru – ēkas, parku, sabiedriskās un nespējnieku ēkas.
Karaspēka
nometnes Salaspilī saglabājās arī visu Latvijas brīvvalsts laiku. Muižas kungu
māju izmantoja gan armija, gan pamatskola. Nometnes bijušas skaisti iekārtotas,
ar apstādījumiem, celiņiem.
Pēc
agrārreformas muižas zemi sadala 110 saimniecībās.
Mūsdienās
no muižas ēkām praktiski nekas nav saglabājies, vērtīgie parka koki gājuši
bojā, mainoties gruntsūdeņu līmenim pēc Rīgas HES uzcelšanas, bet pati parka
teritorija – aizaugusi. (no L.Vanagas “Salaspils novads”)
Adrese: Salaspils
