Cilvēki te dzīvojuši jau senākā akmens laikmeta beigu posmā 9.gadsimtā p.m.ē. Šeit atrastas vienas no senākajām liecībām par cilvēku darbību Latvijas teritorijā vispār. Zem 14.gadsimta vācu mūra pils drupām atrasti baltu ciltīm raksturīgi atradumi. Sēlpili, kuru uzskatīja par senās sēļu valsts centru, krustneši ieņēma 1208.gadā. Livonijas ordeņa Sēlpils pils celta 1373.gadā. 16.gadsimta beigās, kad Kurzemes-Zemgales hercogs Gothards Ketlers sastādīja testamentu, sadalot hercogisti dēliem, Sēlpils tika noteikta par Zemgales hercoga rezidenci. 16. gadsimta beigās vai 17. gadsimta sākumā Sēlpils pilī un priekšpilī notikuši lielāki pārbūves darbi - celti jauni dzīvojamie korpusi. Pils vairākkārt postīta zviedru-poļu kara laikā 17.gadsimta sākumā, tad atjaunota un vēlāk uzspridzināta Ziemeļu kara laikā 1704.gadā. Pēc tam 18. gadsimtā pils vairs netika apdzīvota. Pilsdrupas vairākkārt attēlotas 19. gadsimta attēlos, kuros vēl redzami diezgan augsti mūri ar logu un durvju ailām. Pils mūri cieta Pirmā pasaules kara laikā, jo pilsdrupās atradās pirmā frontes līnija. Pēc Pļaviņu HES uzpludināšanas, virs ūdens palikusi tikai pils augstākā daļa.
Adrese: Salas novads, Sēlpils pagasts, Vecsēlpils
