(Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)
(Pirms Pirmā pasaules kara)
Grobiņa, tolaik pilsētas tipa apmetne, radusies
4.- 6.gadsimtā. Iespējams, ka tā ir senākā jeb viena no senākajām pilsētām
Latvijas teritorijā. 680.-880.gadā Grobiņā bija liela skandināvu apmetne.
Domājams, ka to galvenokārt apdzīvoja Gotlandes un Viduszviedrijas tirgotāji un
karavīri. Tolaik Ālande bija kuģojama un abos tās krastos atradās senpilsēta.
Pēc dažu vēsturnieku domām, šeit bija Brēmenes arhibīskapa Rimberta minētā Seeburg
(latviski – Ezerpils, Jūrpils). Grobiņa vēstures avotos pirmoreiz minēta
1253.gadā. 13.gadsimtā šeit pacēlās kuršu pils, uz dienvidiem no tās tajā pašā
gadsimtā uzcēla Livonijas ordeņa pili. Pēc profesora J.Endzelīna domām,
Grobiņas un ordeņa pils nosaukums cēlies no senā latviešu vārda “gruobs” –
skābardis. Par to liecina arī senču pilskalna nosaukums – Skābaržu kalns.
Grobiņas Livonijas ordeņa pils celta 1253.gadā kā apmetnes tipa
fogta pils pie Livonijas-Prūsijas kara ceļa. Tā bijusi 72 x 40 m liela taisnstūra
būve ar trīsstāvu dzīvojamo ēku dienvidu spārnā un vārtu torni rietumu sienas
vidū. Pils celta no ķieģeļiem, neapstrādātiem un kaltiem akmeņiem. Griesti
velvēti. Pils tika nostiprināta un pārbūvēta 14. un 17.gadsimtā. 14. gadsimtā
apkārt nocietinātajai sienai otrā stāva augstumā gar šaujamlūkām stiepās
karavīru pārvietošanās eja. No 16. līdz 17. gadsimtam pie pils uzbērti vaļņi un
uzbūvēti četri bastioni. Pili nopostīja 18.gadsimta beigās, tomēr tās mūri
saglabājušies līdz pat mūsdienām. 1660.gadā, pēc atgriešanās no zviedru gūsta,
Grobiņas pilī uz laiku apmetās Kurzemes hercogs Jēkabs ar ģimeni. Tur uzturējās
arī Prūsijas karalis Fridrihs Vilhelms III, Zviedrijas karalis Kārlis XII.
Grobiņas pilī kopumā valdījuši 14 fogti. (no A.Plauža grāmatas “Ceļvedis pa
teiksmu pilīm”)
Adrese: Grobiņa, Lielā iela 56
