(Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Livonijas laikos
pirmais, kam Rīgas arhibīskaps izlēņoja šo muižu, bija bagātais un varenais
Rozens. Pēc Johana fon Rozena nāves 1423.gadā to piešķīra Heinriham fon
Aderkasam. Pēc vairākkārtējas īpašnieku maiņas 1677.gadā to nopirka Johans
Duntens. Kopš tā laika muiža palika Duntenu īpašumā, lai gan laiku pa laikam tika
ieķīlāta. No viņa muižu mantoja dēls – holandiešu leitnants un apgabala
tiesnesis Georgs Duntens. 1878.gadā muižu mantoja trīs brāļi Dunteni – Eižens,
Pauls un Gustavs. Pēc nostāstiem noprotams, ka Duntens bijis latviskas
izcelsmes, lai gan vācu ciltsrakstu grāmatā atzīmēts, ka viņš ir grāfs.
Ievērību pelnoša
ir muižas pārvaldnieka (citviet – mežkunga) māja, kas celta 19.gadsimta beigās
ar pievilcīgiem pildrežģu mezonīniem, kas daļēji atbilst jūgendstilam.
Mūsdienu cilvēkiem
Duntes vārds saistās ar leģendāro baronu, fantastu, viltnieku un jokupēteri
Minhauzenu. Jeronīms Kārlis Fridrihs fon Minhauzens Duntē nodzīvoja vairākus
gadus, kur sacerējis daudzus no saviem teiksmu stāstiem – par zaķi ar astoņām
kājām, alni, kam ragu vietā audzis ķiršu koks utt. Dažādas variācijas ir nostāstam
par to, ka viņš ziemā zirgu piesējis pie neliela mietiņa, bet sniega bijis tik
daudz, ka tam nokūstot, izrādījies, ka zirgs piesiets un nu karājas pie
baznīcas torņa. Sākotnējā versijā tā bija Skultes baznīca, bet pēc tam domas
mainījās - tā bijusi Liepupes baznīca,
turklāt vecā baznīca. Tagad jau var lasīt, ka zirga pavada piesieta pie krusta
kapsētā, kas būtu pavisam reāli.
Minhauzens dzimis
1720.gadā vācu pilsētiņā Bodenverderā. Divpadsmit gadu vecumā iestājies armijā.
1733.gadā tiek nosūtīts uz savu pulku, kurš atrodas Krievijā. Būdams leitnants,
viņš piedalās krievu-turku karā. Viņš ļoti lepojās ar saviem panākumiem un
trofejām. Viņa turku zobens glabājas dzimtās pilsētiņas muzejā. 1744.gadā viņš
vecajā Liepupes baznīcā salaulājās ar skaistu, bet smaga rakstura meiteni
Jakobīni fon Dundeni, ar kuru visticamāk iepazinies Rīgā, kur tajā laikā
atradās kirasieru pulks. Tagad no baznīcas palikušas tikai drupas. Arī māja,
kurā viņi abi dzīvoja, tika nošķūrēta no Tallinas-Rīgas ceļa malas, kad tur
1966.gadā garām bija jābrauc A.Kosiginam, jo tā bijusi pussabrukusi. Savukārt,
baidoties no Hruščova apciemojuma, noārdītas Duntes ūdensdzirnavas pie Duntes
strauta, kuras bijušas pārāk tuvu autoceļam. Duntes muižas krogs nodedzis,
vējdzirnavas palikušas bez spārniem.
Pirmo grāmatu par
Minhauzenu sarakstījis Hannoveres bibliotekārs E.Raspē. (izmantoti materiāli no
A. Plauža grāmatas “Ceļvedis pa teiksmu pilīm”, 2.daļa)
Adrese: Dunte, Liepupes pagasts
