Pokrova kapus izveidoja 1773. gadā un tie savulaik bija Krievijas impērijas piecu lielāko kapu skaitā. 1773. gadā Pokrova kapos uzcēla koka Pasludināšanas kapelu, bet 1777. gadā pēc Pleskavas arhibīskapa rīkojuma – Pokrova baznīcu, kas 1875. gadā nodega. Tagadējā baznīca ir uzcelta 1879. gadā.
Pokrova kapi izveidojās par Rīgas krievu kopienas galveno nekropoli. Šo kopienu pamatā veidoja jau gadsimtiem šajā zemē dzīvojošās krievu dzimtas, kā arī 20. gadsimta pirmajā pusē no PSRS atbēgušie kultūras darbinieki un zinātnieki. Šīs kopienas pārstāvju acīs Pokrova kapiem bija īpaša vieta.
Kapsēta pēc dažiem gadiem pārvērtīsies par elitāru bagātnieku kapsētu, nevis par pareizticīgās baznīcas locekļu atdusas vietu, kā tas ir bijis vairākus gadsimtus. Senās pareizticīgo kapavietas tiek nolīdzinātas, lai dotu vietu „maksātspējīgiem klientiem”. Runa nav par to, ka bagātniekiem nav tiesību iegūt vietu kapsētā, bet gan par veidu, kā tas tiek darīts. Šajā kapsētā pašlaik var redzēt kā tiek apgānīta gan latviešu, gan krievu kapu kultūra un tiek nicinātas kristīgās tradīcijas.
Pokrova kapsētu slēdza pagājušajā gadsimta sešdesmitajos gados, to administratīvi apvienojot ar Lielajiem kapiem, lai veidotu memoriālo parku. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas kapi tika atdoti atpakaļ pareizticīgajai baznīcai. Vairākus gadus tie bija slēgti un tajos apbedījumi nenotika, kā arī tie praktiski netika apsaimniekoti. Tomēr tajos valdīja lielāka kārtība un miers nekā tagad.
Šobrīd kapos apbedījumi ir atjaunojušies, kaut arī ļoti mazā apjomā. Tur, piemēram, 2008.gadā ir apglabāta aktrise Vija Artmane. Viņas dēls Kaspars Dimiters savā blogā raksta, ka nākamajā dienā pēc mātes nāves „piezvanīja Pokrova kapu kuratore Anna Afanasjeva un pavēstīja, ka Vijas Artmanes ģimenei ar Latvijas Pareizticīgo Baznīcas Sinodes svētību tiek dāvināta kapu vieta Dievmātes Patvēruma jeb Pokrova senajā kapsētā.” Artmanes ģimene pat nebija plānojusi aizgājēju apglabāt Pokrova kapos.
Lai arī cik tas ciniski neskanētu, zināmās aprindās runā, ka Artmanes atdusas vieta tieši tur izvēlēta tāpēc, lai kapsētai radītu „pievienoto vērtību” un prestižu, kas ar laiku tai piesaistītu jaunus bagātus un prominentus „klientus”.
Tomēr nākamie apbedījumi tur netiks veikti vis brīvajās vietās, kādas tur arī nav, bet gan uz nolīdzinātajām kapavietām. Jāteic, ka protestēt pret vēsturiskās kapsētas nolīdzināšanu praktiski nav kam. Vairumam apglabāto nav radinieku. Šeit atdusas vietu radušas daudzas savulaik ievērojamu Latvijas krievu ģimeņu, pareizticīgie saimnieciskie un kultūras darbinieki, kuri uz Latviju atbēga uzreiz pēc Pirmā pasaules kara, glābjoties no boļševikiem Krievijā. Savukārt viņu radiniekus pēc Latvijas okupācijas represēja padomju režīms. (izmantots raksts http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/29057/bizness-uz-kauliem-pareizticiga-baznica-riga-ieriko-elitaru-privato-kapsetu )
Lai gan daudzas kapa vietas klātas ar marmoru un slīgst zem mākslīgajām puķēm un metālkalumiem, kādreizējo kapu dārznieku ģimene – Jānis un Emīlija Putniņi, raduši savas mūža mājas uz kapu celiņa, bet kapa vietiņa norobežota ar pāris dēļiem (fotogrāfijā).
Adrese: Rīga, Mēness iela 3
