Limbažu luterāņu baznīcas dārzā atrodas 1923. gadā pēc arhitekta P. Kundziņa meta celtais piemineklis 1914.-1920. gadā Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem Limbažu apkārtnes cīnītājiem. Pieminekļa atklāšanā 1923.gadā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste.
1923.gada 2.jūlija “Valdības vēstnesis” raksta: “Valsts Prezidents J. Čakste ar kundzi svētdien, 1. jūlijā, aizbrauca apsardzības ministra J. Ducena pavadībā uz Limbažiem, kur tanī dienā bija nolikta pieminekļa atklāšana kritušiem varoņiem. Pulksten 11 Limbažu baznīcā tika noturēts dievkalpojums, kur mācītājs J. Steiks teica šim svinīgajam gadījumam piemērotus, ļoti sirsnīgus vārdus. Pēc tam notika pieminekļa atklāšana baznīcas laukumā. Garīgo ceremoniju izdarīja mācītāji J. Steiks un L. Bērziņš. Pieminekli atklāja Valsts Prezidents. Valdības un apsardzības ministrijas vārdā nolika vaiņagu ministrs J. Ducens. Pēc tam baznīcā bija garīgs koncerts, kurā piedalīiās A. Kaktiņš, Alfrēds Kalniņš un E Žubit. Pulksten 7.30 prezidents un apsardzības ministrs izbrauca automobīļos atpakaļ uz Rīgu.”
Pie baznīcas ir arī piemiņas vieta tiem cīnītājiem, kuri krita 1941.gada 4.jūlijā, sargājot Limbažus no padomju okupantiem. Ir pagājuši daudzi desmiti gadu kopš Limbažu iedzīvotājus pārsteidza kaujas troksnis. 1941. gada 4. jūlijā pilsēta tika atbrīvota no padomju okupācijas varas. Pēc aculiecinieku liecībām, kauja bijusi sīva, tās laikā bojā gājuši ne mazums Latvijas nacionālo karavīru. Jaunekļi, netaupot savas dzīvības, mēģināja atturēt komunistu pūļus no iebrukuma pilsētā. Iespējams, pateicoties viņu drosmei un ticībai, Limbaži netika būtiski izpostīti karā. Šajā kaujā tika pasargāti daudzi pilsētnieki no bojāejas, lai izaudzinātu nu jau vairākas paaudzes jauno limbažnieku.
Kopumā nacionālo partizānu karā 1941. gada vasarā dalību ņēma vairāki tūkstoši partizānu, no kuriem krita 159 cilvēki, bet tika iznīcināti ap 800 un saņemti gūstā ap 1500 sarkanarmiešu. Partizānu cīņa kliedēja mītu par Latvijas brīvprātīgu pievienošanos PSRS un demonstrēja tautas vairākuma nacionāli patriotisko un pretkomunistisko nostāju.
Diemžēl internetā piejamā informācija ir skopa par šo pieminekli, pat varētu teikt, ka tās nav vispār. Tas nav pieminēts nekādos ceļvežos. Savāda klanīšanās un iztapība jau sen pagājušajai okupācijas varai. Vai mēs paši baidāmies no savas brīvības, no saviem varoņiem? Iznformāciju par šo pieminekli var atrast tikai latviešu emigrācijas laikrakstos. Piemēram, “Brīvā Latvija” 1997.gadā raksta: “5. jūlijā atklās pieminekli nacionālajiem karavīriem, kuri krita 1941. gada 4. jūlijā, atbrīvojot Limbažu pilsētu no sarkanarmi jas daļām. Tie ir: vecākais leitnants Juris Brunovskis no Rīgas, leitnants Eduards Kondrats no Rīgas, virsnieka vietnieks Ignats Vidmunds no Rīgas, virsnieka vietnieks Voldemārs Lauva no Rīgas, kaprālis Kondrāts Dickalis no Cesvaines, kaprālis Oskars Ranne no Dundagas. Kopā ar nacionālajiem karavī riem pilsētas atbrīvošanā piedalījās arī Limbažu un apkārtnes iedzīvotāji. Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Limbažu nodaļa kopā ar Limbažu pilsētas domi 5. jūlijā atklās pieminekli kritušajiem karavīriem un sarīkos vēl dzīvo kaujas dalībnieku tikšanos. Daži šās kaujas dalībnieki dzīvo Rietumu zemēs.”
Vēl plašāku informāciju sniedz 1997.gada “Daugavas Vanagu mēnešraksts”: “Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Limbažu nodaļa šajā dienā bija sarīkojusi skaistas svinības savā pilsētā. Luterāņu dievnama dārzā līdzās Atbrīvošanas cīņu piemiņas savdabīgajam piemineklim iesvētīja plāksni ar 1941. gada 4. jūlija pilsētas atbrīvošanās cīņās kritušo latviešu vīru vārdiem, kad tika padzīti no Kurzemes, Zemgales, Rīgas atbēgušie kompartijas varas vīri, miliči, tā dēvētie sarkangvardi un liela krievu jūrnieku vienība. Šim notikumam par godu bija gājiens no pilsētas kultūras nama NBS štāba orķestra grupas pavadībā. Uz svinībām bija ieradies NBS komandieris Juris Dalbiņš, karavīri, zemessargi, LNKB priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis, vēl dzīvie cīņu dalībnieki arī no trimdas. Bija ieradies ar saviem karogiem un dziesmām kāds Zviedrijas baznīcas koris un netrūka arī pašu limbažnieku. Saules pielietajā dievnama dārzā skanēja dievvārdi, apsveikumi, uzrunas, atmiņu stāsti, dziesmas. Karavīru godasardze salūtēja. Plāksnes pakājē gūla ziedi. Pēc tam svinību viesiem par godu iespaidīgu, jauku koncertu sniedza Limbažu tautas deju kopa, mūziķi. Tie tālie, varonīgie notikumi šodien skan kā teiksma. Par tiem savas atmiņas plāksnes atklāšanas brīdī stāstīja šo cīņu līdzdalībnieki. Pateicoties Limbažu LNKB nodaļas priekšsēdētājam Kārlim Jēkabsonam nelielā tirāžā iespiesta ap 50 lappušu grāmatiņa, kurā rūpīgi savāktas un publicētas 1941.gadā pēc krievu padzīšanas tā laika avīzēs atrodamās liecības, vārds dots to tālo notikumu dalībniekiem. Savas atmiņas tajā uzrakstījiis, piemēram, Jānis Golvers no Austrālijas, kas piedalījies vienā no atbrīvotāju vienībām. Viņš arī izteica domas, ka ne visi notikumi risinājušies tā, kā tos tagad sniedz atsevišķi atmiņu stāstītāji. Par to viņš raksta arī limbažnieku izdotajā grāmatiņā „Atmiņu stāstījumi".
Toreizējie Limbažu atbrīvotāji nepavisam nebijuši paši limbažnieki, bet krievu likvidētās Latvijas armijas virsnieki, instruktori, karavīri, kam, karam sākoties, bija izdevies izkļūt no krievu komandētajām vienībām un tie stājušies partizānos. Uzbrucēji bijuši pārģērbušies atkal Latvijas armijas formas tērpos un cīņās par pilsētu izmantojuši pat bruņumašīnu un traktoru. Ap simts varonīgu latvju vīru devušies triecienā pret vairākiem simtiem krievu iekarotāju un viņu sabiedroto un padzinuši tos. Šķiet, ka šis vērienīgais notikums, kam būtu vieta varbūt Latvijas armijas vēstures lappusēs, nav pienācīgi novērtēts un izgaismots. Limbažnieki svinību reizē pieminēja arī tos sarkanā terora upurus, ko noslepkavoja tajās dienās Limbažos. Tie ir skolas pārzinis Teodors Brīvulis, ierēdnis Ozoliņš, skolotājs Skromaks, pilsētnieki Miķelsonu pāris un vēl daži citi. Bijis paredzēts uzspridzināt daudzas celtnes, nošaut vēl visai daudz limbažnieku, bet šos neģēļu plānus izjauca varonīgais latviešu partizānu uzbrukums. Uzstādītā piemiņas zīme virsleitnantam Brunovskim un vēl pieciem Latvijas armijas karavīriem, kas pēc kaujas te tika apbedīti, bet vēlāk aizvesti uz dzimto vietu kapsētām dažādos Latvijas novados, ir labs pagājības atgādinājums, kad pagātnes traģiskās lappuses šajā straujajā laikā, kad sabiedrībā tik daudz interešu un problēmu, daudzi sāk aizmirst un nenovērtēt.”
Adrese: Limbaži, Lībiešu iela 1
