Vieni no daudzajiem Latvijas kapiem, kuros vairs neglabā un
līdz ar to nevienam tie vairs nerūp. Vienīgā
atšķirība no citiem tādiem – šajos ir nopļauta zāle, te var ērti ieiet un tiem
pat cauri ved vairākas iestaigātas takas. Tātad caurstaigājamā vieta. Gandrīz visas
kapa vietas izpostītas, pieminekļi un krusti bojāti vai apgāzti, sadauzīti.
Tikai uz vienas kapa vietas redzēju trauciņos ieliktus svaigus ziedus. Tātad
kāds kapus vēl apmeklē.
Tas ir skaidrs katram, ka padomju okupācijas gados neskaitāmi
kapi, baznīcas un daudz kas cits, kas saistīts ar iepriekšējiem laikmetiem, kas
latviešiem bijis tuvs un svēts, tika apzināti postīts un likvidēts. Tas viss notika
ar pastāvošās iekārtas atbalstu. Bet
visos laikos ir arī huligāni darbojušies. Un te rakstiņš no 1934.gada jūlija “Dobeles
balss”: “Naktī uz 14. jūliju Vecauces
pagasta Peļķu kapos bij sabojāti krusti. Nedarbā pienākti 27 g. v. Alfrēds
Balodis no Bēnes pag. Baložiem un 25 g. v. Voldemārs Saulīts no Švārdes pag.
Dreimaņiem. Viņi bez tam, kopā tālāk iedami ar 23 g.v. Alfrēdu Burkevicu un 21 g. v. Alfrēdu Rozenvaldu no Auces, iegājuši Vecauces
pag. Laveniekos, kur paņēmuši podu ar pienu un augļu dāzā aplauzuši ķiršu kokus. Visus nebēdņus sagaida stingrs sods.”
Adrese: Auces novads, Vītiņu pagasts, Putras
