Rāda ziņas ar etiķeti Ogresmuiža (Ogershof). Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Ogresmuiža (Ogershof). Rādīt visas ziņas

08.08.19

Ogresmuiža (Ogershof, Ogerßhof)



(Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)


                                                                 (Fotografēts 2017.gadā)

Ogresmuiža bijusi lielākā no novada muižām, kuru pēc zemes reformas sadalīja 90 vienībās. Muižas pils bijusi neliela, pusotra stāva koka ēka uz Ogres senkrasta kraujas malas. Nodedzināta 1905.gadā un nav atjaunota. Palikuši kokiem un krūmiem apauguši akmeņi un pagrabi, kur vēl nesen bijusi iebūvēta kūtiņa. Pēc pils bojāejas muižnieki fon Panderi dzīvojuši blakus esošajā “Ogreskalnā”, kas vēlāk bija pienotava un piena savākšanas punkts.  Pēc 1920.gada reformas muižu atsavināja, taču Renē fon Panderam, ko tautā sauca vienkārši par Pēteri, kā kara dalībniekam kopā ar sievu Helgu un bērniem Akselu un Helgu piešķīra Butleru mājas. Panderi tās pārdeva un aizbrauca. Pirms tam Panders ar savu mašīnu atklāja autolīniju Skrīveri-Braki un vadāja cilvēkus pa to divas vasaras. Vēl 1925.gadā bijuši apciemot Ogresmuižu un vizinājuši puikas savā Ford automobīlī. Ogresmuižas Panderus vecie ļaudis atceras kā laipnus un humāus cilvēkus.
Ēka “Pumpuri”, kas kopš 1920.gada ir jaunsaimniecība, muižas laikā bija spirta brūzis jeb “Brenkūzis”, kas atvasinājies no vācu vārda “Brandhaus”.  Tālāk gara ēka – muižas laidars, kas apvienots ar lopkopju dzīvokļiem, vēlāk jaunsaimniecība “Atvases”. Aiz tās vēl kāda saimniecības ēka, kur pirms kara bijušas elektriskās dzirnavas, bet kolhoza laikā mehāniskās darbnīcas. No ceļa attālakā māja “Avotiņi” uzbūvēta uz muižas siltumnīcas pamatiem.
No muižas ēkām vēl saglabājusies graudu kalte – tagadējā dzīvojamā māja “Muižnieki” (pēc kara bijusi Ogres ciema padome) , putnu kūts (glīts, sarkans namiņš, kas arī šobrīd ir kūts), klēts – tagad “Ziediņi”. Ir arī zirgu staļļa drupas – gara, sarkanu ķieģeļu ēka, ar galu pret “Muižniekiem”. No pils pa labi saglabājusies smēdes ēka – tagadējie “Ogriņi”, kur vēl nesen dzīvoja muižas kalēja dēls Edvīns Švarcs.  Uz Ogres upes pusi redzamas laukakmeņu ēkas paliekas – bijušās muižas dzirnavas.
Muižas parks bijis neliels (ap 2 ha), iežogots ar dzeloņstiepļu žogu un krāsota koka mietiņiem. Bijuši vairāki dīķi. Vēl tagad redzams sudrabvītolu ieskautais smēdes dīķis. Centrālo pils lauci labi iezīmē liekta ozolu rinda – ceļš uz Ogriņiem. Parka krāšņākā daļa bijusi terases pils priekšā. Muižas stārasts Kurmītis tās katru rītu ar slotiņu uzspodrinājis, lai kungi varētu pēc pamošanās doties pa liepu aleju uz tā saukto Kungu atvaru Ogrē acis izskalot. Alejas kontūras vēl samanāmas tagad. Lapegļu stādījumi pie iebraucamā ceļa un aleja līdz baznīckalnam stādīti 1912.gadā, pēdējā lielkunga kāzu dienā. Parks ļoti cietis kara un pēckara gados, kad te darbojās kolhozs “Sauleskalns”.
Ogresmuižas parks glabā dabas brīnumu - balto stārķu koloniju. Divos blakus ozolos aiz “Muižniekiem” redzamas 7+3 ligzdas un vēl kādas 4 pa vienai. Senāk bijušas pat 30 ligzdas, vienā kokā pat 11 vienkopus.  Stārķi parku iemīļojuši pēc 1938.gada.
Pie “Strautiņu” mājām, kur grantsbedres, agrāk bijušas kungu kapenes. (informācija no grāmatas “Ceļvedis Ogre”, 1998.)

Adrese: Ogres novads, Mazozolu pagasts, Ogresmuiža