(Fotografēts 2015.gadā ; Līgas Landsbergas foto)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
Odziena
vienmēr atradusies nozīmīgu sauszemes satiksmes ceļu tuvumā. Jau 14.gadsimtā
caur Odzienu uz tuvējo Vietalvu veda ceļš, kas savienoja pie galvenajām
satiksmes maģistrālēm esošo Koknesi — vienu no Rīgas arhibīskapijas
nozīmīgākajiem centriem — un Ērgļus. Šis ceļu tīkls savu nozīmi un aktualitāti
nezaudēja arī 15.–17. gadsimtā. Senākie zināmie Odzienas muižas pieminējumi
attiecas uz laiku, kad tā atradās Rīgas arhibīskapijas zemes valdījumā. Avotos
sastopam šādas Odzienas senāko nosaukumu variācijas — Odenze, Odzen, Odszee,
Odszen, Ozeen, Odsen, Odsehe, Odsee un Otsee.
Vidzemes
bruņniecības arhīvā esošie Tīzenhauzenu dzimtas dokumenti liecina, ka 1455.
gadā Bertrams Tīzenhauzens no sava tēva Engelbrehta 1449. gadā mantojumā
saņemto Odzienas muižu (haereditaria Odse) un pagastu (pagastis dictis Odenze),
kā arī Krievciemu (Russendorff) un Lubānu (Luban) pārdeva savam brālim Johanam
(Hansam), kurš kā Odzienas īpašnieks minēts arī 1457. un 1460.gadā. 1473. gada
23. jūnijā Limbažos arhibīskapa iecelts tiesnesis un divi piesēdētāji izskatīja
Hansa fon Tīzenhauzena parādu lietu un nolēma uz laiku līdz to nomaksai viņam
piederošo Odzienas muižu un pagastu (hoff tor Ozeen mit der pagasten) nodot
Rīgas arhibīskapa Silvestra (Silvestri estczebischop der heligen kercken to
Riga) īpašumā. Acīmredzot 1000 veco Rīgas marku lielais parāds arhibīskapam un
kādam Einvoldam Patkolam (Patkol) tika samaksāts, jo Odziena arī turpmāk palika
Hansa fon Tīzenhauzena īpašumā. Tā sastāvā vēl bija Vietalva, netālu no
Odzienas esošā pusmuiža Staren vai Stara, kā arī pie Krustpils esošā Limenen. Viņa īpašumus tālāk mantoja vecākais
dēls Kristofers. Tālāko gados muiža nonākusi mantojuma vai pārdošanas ceļā vēl
vairākiem Tīzenhauzeniem. Ilgais Tīzenhauzenu saimniekošanas laiks Odzienā
noslēdzās, Vidzemei nonākot Zviedrijas valdījumā. Tronī nākušais Gustavs Ādolfs
1625. gadā daļu kādreizējo Tīzenhauzenu dzimtas īpašumu — Odzienu, Vietalvu,
Sausnēju un Kalsnavu — ar mantošanas tiesībām piešķīra pulkvedim Johanam
Reinholdam Štreifam fon Lauenšteinam (Streif von Lauenstein). Viņa mantiniekiem
Odziena piederēja arī 1644. un 1650. gadā. Vidzemes galma tiesas dokumenti
liecina, ka jaunie Odzienas īpašnieki 17.gadsimta 30-os gados muižu iznomājuši, bet gadsimta
vidū risinājušies nikni strīdi par mantošanas tiesībām. Strīdi par mantojumu
turpinājās arī 17.gadsimta otrajā pusē, kad nomira toreizējais Odzienas
īpašnieks — ģenerālmajors Heinrihs Ernsts Štreifs fon Lauenšteins, kurš īpašumu
bija ieguvis saskaņā ar 1665. gada 19. februārī noslēgto mantojuma dalīšanas
līgumu. Dokumenti liecina, ka arī 17. gadsimta otrajā pusē Odziena ilgstoši
iznomāta. Kopš 1677. gada nomnieks bija pulkvedis Magnuss Johans fon
Tīzenhauzens, kuram muižu iznomāja Johans Heinrihs Štreifs fon Lauenšteins un
viņa brālis.
Muižu
redukcijas rezultātā Odziena no 1741. līdz 1742. gadam tika piešķirta landrātam
fon Budenbrokam (von Buddenbrock), bet 1742. gadā — uz vienu gadu Grostonas
īpašniekam majoram Oto Gustavam fon Brimmeram (von Brümmer), kuram atrodoties karadienestā,
saimniecību pārzināja viņa tēvs Engelberts Vilhelms. Ir zināms, ka Oto Gustavs
muižu savukārt tālāk bija iznomājis māsas vīram fon Hānenfeldam (von
Hahnenfeldt). Šāda rīcība nebija nekas neparasts, jo muižu iznomāšana un tālāk iznomāšana
tolaik bija izplatīts ienākumu avots.
Pēc
Ziemeļu kara Krievijas ķeizariene Elizabete nežēlastībā kritušā Mengdena muižas
Cēsu apriņķī — Koknesi, Vietalvu un Odzienu — 1744. gada 25. jūlijā uzdāvināja
dzimtīpašumā savam feldmaršalam Pēterim Šuvalovam (Schuwalow). Dāvāto īpašumu
Šuvalovs drīz vien pārdeva. Saskaņā ar 1745. gada 30. maijā noslēgto
pirkšanas–pārdošanas līgumu par 25 000 albertdālderiem Odziena un Vietalva
nonāca apakšpulkveža Remberta Johana fon Šternštrāla (von Sternstrahl) un jau
minētā Grostonas īpašnieka majora Engelberta Vilhelma fon Brimmera īpašumā.
Jaunie īpašnieki vienojās par kopīpašuma sadali tādējādi, ka Vietalvu paturēja
Šternštrāls, bet Odziena nonāca Brimmeru dzimtas rokās, kuriem tā piederēja
līdz pat Latvijas Republikas īstenotajai agrārreformai 20.gadsimta 20-os gados.
Pēc Engelberta nāves to mantoja dēls Veinholds Georgs fon Brimmers. Tā kā viņš
neapprecējies nomira, īpašumu pārņēma brālis Jakobs fon Brimmers. Viņš apprecējās
36 gadu vecumā ar Margaretu fon Hagemeisteri 1760.gadā Liepas muižā. Viņiem
bija 2 dēli un 3 meitas. Odzienas muižu vēlāk pārņēma dēls Adrians kristofs
Engelberts fon Brimmers.
Jau F.
E. M. fon Brimmera laikā sākās Odzienas muižas saimniecības noriets, ko pastiprināja 1905. gada notikumi. Viņam un
viņa mantiniekiem neizdevās nodedzināto pili atjaunot tās sākotnējā veidolā, jo
iesākto darbu pārtrauca Pirmais pasaules karš, kas veicināja tālāku muižas
ekonomisko panīkumu. Pirmā pasaules kara laikā armijas un bēgļu pārvietošanās
dēļ muižas tīrumi un pļavas ir izbradāti un izpostīti, ēkas nodedzinātas,
darbarīki nozagti, bet muižas mežs nesaudzīgi izcirsts. Par visiem šiem
postījumiem Brimmeri neesot saņēmuši kompensāciju ne no civilajām, ne
militārajām iestādēm. Pēdējās atsakoties ne tikai maksāt par muižai
nodarītajiem zaudējumiem, bet pat tos dokumentāli fiksēt. Ievērojot grūtos kara
laika apstākļus, jau kopš 1914. gada rentes maksājumus iekavējuši arī Odzienas
muižas zemnieku saimniecību rentnieki. Situācija patiešām bijusi smaga, jo
muiža vēl nebija atguvusies no 1905. gada postījumiem. Līdz Pirmajam pasaules
karam bija atjaunota nodedzinātā alus darītava, kas kara laikā tika vēlreiz
nodedzināta, un nācās to otrreiz atjaunot. Pils atjaunošanu M. fon Brimmera
mantinieki iesāka tikai pēc Pirmā pasaules kara.
Jau
1925. gada 17. decembrī fon Brimmeri savu neatsavināmo daļu, ko ieguva pēc
agrārreformas, pārdeva Alfrēdam Staunem par 7000 latu. Virsmežzinis Staune pats
uzturējās Koknesē, bet iegūto īpašumu apsaimniekoja seši rentnieki. Pēc reformas
pili, muižas klēti, zirgu stalli, kā arī ap šīm ēkām esošo pagalmu piešķīra
piensaimnieku sabiedrībai, kura te vēlējās ierīkot kantori, darbinieku
dzīvokļus, bibliotēku un sarīkojumu zāli 500 cilvēkiem. Tas prasītu milzu
ieguldījumus un tāpēc sākumā samierinājās tikai ar dzīvokļiem un zāli. Paredzētās
pienotavas iebūvēšanas projekts pilī pasūtītājus neapmierināja un visi darbi
ievilkās, pils pamazām nolietojās, bet to nojaukt neatļāva Pieminekļu valde.
Sarakste starp iestādēm un projektēšanas darbi ievilkās līdz pat 1940.gadam un
var noprast, ka tā arī pienotava pilī nav tikusi iebūvēta. Arī pēc otrā
pasaules kara nav izdevies atrast pilij īpašnieku un tā sakopta vien dažās
talkās, kas nav bijis pietiekami. (no http://www.lza.lv materiāliem un Ingunas Baueres grāmatas "Palieku tev uzticams")
19.gadsimta
vidū muižkunga Brimmera laikā celtā Odzienas muižas pils savulaik bijusi viena
no izteiksmīgākajām Latvijas neogotikas stila celtnēm, kam līdzīgi analogi
tapuši Vācijā un Polijā - Kītendorfas pils Vācijā (1860. gadi) vai Bedlevo
pils Polijā (19. gs. 2. puse). Muižas kompleksā ietilpušas vairāk nekā 30
dažādu ēku, kas veidoja mazas pilsētiņas tēlu. Līdz mūsdienām kādreiz tik
greznā Odzienas muižas pils jau ir pārvērtusies par graustu – ēkai vairs nav
jumta, pārsegumu un logu. Saglabājušās tikai pils sienas, tomēr neogotiskie
ēkas fasādes elementi, augstais tornis un ēkas būvapjoms ļauj iztēloties pils
kādreizējo varenību un apjaust iznīcībai atstātās kultūrvēsturiskās vērtības.
Pils pagalma malā atradās pārvaldnieka māja, no kuras
saglabājušās tikai drupas. Otrā malā - klēts, kurā bijušas telpas dzīvošanai.
Centrā atradies 4 kolonnu portiks, kurš tagad nojaukts. Klēts celta no
laukakmeņiem, starp kuriem javā iespiestas granīta šķembas. Vienā malā, tikai
mazliet tālāk no pils, atrodas arī izbraucamo zirgu stallis. Dārza pusē
moderniecība, brūzis, lopu kautuve, dārznieka māja, pasts. Otrpus ceļam aiz
klēts saglabājušies lielie laidari. Tās ir laukakmeņu un sarkano ķieģeļu
celtnes. Šobrīd pilī atsākti darbi un tās īpašnieki sola jau 2020.gadā atrādīt pili tās vēsturiskajā izskatā - http://www.odzienasmuiza.lv/
Diemžēl 2023.gadā pils joprojām nav vēsturiskajā izskatā.
Adrese: Pļaviņu novads, Vietalvas pagasts, Odziena
