(Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Pirmās rakstītās ziņas par to, ka ir
pastāvējis atsevišķs neliels Mūrmuižas novads ir no 17. gadsimta. 1680. gadā
muižu redukcijas laikā zviedru valdība Kārlim Gustavam atņēma visas muižas
Vidzemē un iznomāja Rīgas lieltirgotājam Jānim Reiteram. Mūrmuižas nomniece
palika tās agrākā īpašniece Katrīna fon Benkendorfa. 1692. gadā Reiteram
Mūrmuižu atņēma un to iznomāja leitnantam Kr. Duntenam, kuram vēlāk atņēma
īpašuma tiesības. 18.gadsimtā muižas īpašnieki mainījās, to pārdeva un pirka
līdz 1843. gadam. Par 49000 sudraba rubļiem muižu pārdeva Augustam fon
Knīrim4am, kas arī bija pēdējā muižnieku dzimta Mūrmuižā. Pirmā pasaules kara
laikā un pēc kara dzīvojamo ēku izmantoja krievu armijas karaspēka daļas. Pēc
zemes reformas to izdalīja jaunsaimniekiem. Pēc Otrā pasaules kara šeit atradās
kolhoza "Progress" centrs. Tagadējā muižas apbūve veidojusies ap seno
dzīvojamo torni, kas celts 1588.-1601. gadā Livonijas bīskapam Oto Šenkingam.
Tas ir vienīgais šāda veida dzīvojamās ēkas-torņa paraugs
Latvijā. Toreiz uzcelta vienstāvīga mūra kungu
māja, kalpu mājas, ūdensdzirnavas un spirta brūzis. Kungu mājā pirms II
Pasaules kara darbojās Zentas Mauriņas un agronoma P. Pētersona vadītā Tautas
universitātes Mūrmuižas nodaļa.
1938.gada “Zeltene” publicējusi
aprakstu par Tautas universitāti Mūrmuižā: “Kluso, auglīgo
Vidzemes lauku vidū, netālu no Cēsīm atrodas Mūrmuiža. Varbūt tikai retais
dzirdējis šo vārdu, bet jau vairākus gadus šī vieta ir visas apkārtnes gara
dzīves centrs. Tur Dr. Z. Mauriņas un Pētersona kunga vadībā darbojas Latvijas
tautas universitātes pagaidām vienīgā nodaļa lauku un pļavu vidū. Mūsu tauta ir
darba tauta, bet tomēr sūri grūtais darbs nespēj nomākt latvju dvēseles
tieksmes pēc dailes un zinātnes. Tā mūsu senči, gadu simtiem nomākti zem svešu
tautu jūga, strādādami no saules līdz saulei, radīja mūsu skaistās dainas,
kuras tagad pazīst visa pasaule. Arī tagad mūsu brīvajā Latvijā ne vien pilsētu
izglītotos ļaudis, bet arī čaklos zemkopjus nespēj nogurdināt darbs, ik vienu
brīvu brītiņu tie ziedo gara izdaiļošanai. Tā Mūrmuižā ik sestdienas un
svētdienas, no plašas apkārtnes, mērodami desmitiem kilometru tālu ceļu, pēc
smagas darba nedēļas, pulcējas gan vingrās latvju meitas, gan puiši un vīri
spēka gados, un redzama arī daža sirma māmuļa vai tētiņš... Viņi nāk klausīties
gan cittautu, gan mūsu dižgaru darbus, un svētku diena viņiem ir tad, kad kāds
no mūsu lielākiem dzejniekiem vai rakstniekiem ierodas ciemā.
Tāda svētku diena bij arī 17. jūlijs, kad Mūrmuižas tautas universitātē viesojās mūsu vispusīgais mākslinieks — rakstnieks, dzejnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš. Kā gaidītus viesus saņēma arī mūs, Rīgas tautas universitātes klausītājus. Izkāpjam mazajā Bāles stacijā, kura atrodas tieši rudzu lauku vidū. Tur jau mūs gaida gādīgās „mūrmuižietes", Jaunsudrabiņam tās pasniedz skaistās pašu audzētās delfinijas. Ejot caur viļņojošiem rudzu laukiem, Jaunsudrabiņš mums pastāsta, kā radies viņa „Tumšs rudzu puķu vainadziņš". Mūsū ceļš ved gar mazām upītēm un ezeriņiem. Ar lietpratēja skatu dzejnieks-makšķernieks tūdaļ pasaka, kurā dzīvo foreles, kur vēdzeles un līdakas... Tālāk ejam pa romantisku meža taciņu, tā nosaukta par „klusuma ceļu", šeit jāiet klusējot, tad piepildīsies katra slepenākā vēlēšanās... Nogrimuši savās domās, gluži nemanot esam jau sasnieguši mūsu gala mērķi, tur mūs ar latvju viesmīlību saņem mūsu lielā zinātniece Dr. phil. Z. Mauriņa. Tālāk lielajā dārzā uzmeklējām Konstantīnu Raudivu, kurš šeit lauku klusumā tulko Servantesa „Don Kihota" otro daļu. Mazliet atpūtušies sēžamies pie pusdienu galda pašā „Dzirnezeriņa" krastā. Pie garšīgām pusdienām un draudzīgām sarunām ātri aizsteidzas laiks. Jau salasījusies visa Mūrmuižas tautas universitātes saime, apm. 80 personas.
Skaisto vakaru ievada kopēji nodziedāta tautas dziesma „Aiz upītes". Tad mūsu lielākā dižgaru dvēseles pazinēja raksturo Jaunsudrabiņu: „Jaunsudrabiņu mēs mīlam tādēļ, ka ar viņu kopā mēs dažreiz varam sirsnīgi pasmieties. Jaunsudrabiņš netēlo dzīvi ne pārāk ideālu, ne arī traģisku, bet tādu, kāda tā ir, ar visām viņas gaismas un ēnas pusēm." Tad Rīgas un Mūrmuižas tautas universitātes dalībnieki teic skaistās Jaunsudrabiņa dzejas. Kā balvu Jaunsudrabiņš saņem savu „Tumšs rudzu puķu vainadziņš", kuru, kā īstu mākslas darbu, darinājušas čaklas Mūrmuižas meitas. Ātri aiziet stunda klausoties Jaunsudrabiņa viegli dzirkstošos stāstiņos no vēl nepublicētas grāmatas: „Dzirkstis pelnos". Vakara klusumā vēl klausāmies dziesmas un mūziku Ancēna j-dzes un Pētersona k-ga izpildijumā. Atkal kopīga dziesma un tad šķiramies. Klusēdami pa „klusuma ceļu" dodamies atkal mājup.
Skaisti ir vakari kluso Latvijas lauku vidū, bet vēl skaistāk tos pavadīt lielu cilvēku vidū. „Lielu cilvēku tuvums mūs apskaidro, lai mēs ar viņiem sastopamies kaut kuros apstākļos, mēs vienmēr no viņiem ko mantojam." (Dr. Z. Mauriņa). Jā, šajā vakarā mēs daudz ko esam mantojuši, un vēl ilgi, strādājot savu ikdienas darbu, to atcerēsimies!”
Tāda svētku diena bij arī 17. jūlijs, kad Mūrmuižas tautas universitātē viesojās mūsu vispusīgais mākslinieks — rakstnieks, dzejnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš. Kā gaidītus viesus saņēma arī mūs, Rīgas tautas universitātes klausītājus. Izkāpjam mazajā Bāles stacijā, kura atrodas tieši rudzu lauku vidū. Tur jau mūs gaida gādīgās „mūrmuižietes", Jaunsudrabiņam tās pasniedz skaistās pašu audzētās delfinijas. Ejot caur viļņojošiem rudzu laukiem, Jaunsudrabiņš mums pastāsta, kā radies viņa „Tumšs rudzu puķu vainadziņš". Mūsū ceļš ved gar mazām upītēm un ezeriņiem. Ar lietpratēja skatu dzejnieks-makšķernieks tūdaļ pasaka, kurā dzīvo foreles, kur vēdzeles un līdakas... Tālāk ejam pa romantisku meža taciņu, tā nosaukta par „klusuma ceļu", šeit jāiet klusējot, tad piepildīsies katra slepenākā vēlēšanās... Nogrimuši savās domās, gluži nemanot esam jau sasnieguši mūsu gala mērķi, tur mūs ar latvju viesmīlību saņem mūsu lielā zinātniece Dr. phil. Z. Mauriņa. Tālāk lielajā dārzā uzmeklējām Konstantīnu Raudivu, kurš šeit lauku klusumā tulko Servantesa „Don Kihota" otro daļu. Mazliet atpūtušies sēžamies pie pusdienu galda pašā „Dzirnezeriņa" krastā. Pie garšīgām pusdienām un draudzīgām sarunām ātri aizsteidzas laiks. Jau salasījusies visa Mūrmuižas tautas universitātes saime, apm. 80 personas.
Skaisto vakaru ievada kopēji nodziedāta tautas dziesma „Aiz upītes". Tad mūsu lielākā dižgaru dvēseles pazinēja raksturo Jaunsudrabiņu: „Jaunsudrabiņu mēs mīlam tādēļ, ka ar viņu kopā mēs dažreiz varam sirsnīgi pasmieties. Jaunsudrabiņš netēlo dzīvi ne pārāk ideālu, ne arī traģisku, bet tādu, kāda tā ir, ar visām viņas gaismas un ēnas pusēm." Tad Rīgas un Mūrmuižas tautas universitātes dalībnieki teic skaistās Jaunsudrabiņa dzejas. Kā balvu Jaunsudrabiņš saņem savu „Tumšs rudzu puķu vainadziņš", kuru, kā īstu mākslas darbu, darinājušas čaklas Mūrmuižas meitas. Ātri aiziet stunda klausoties Jaunsudrabiņa viegli dzirkstošos stāstiņos no vēl nepublicētas grāmatas: „Dzirkstis pelnos". Vakara klusumā vēl klausāmies dziesmas un mūziku Ancēna j-dzes un Pētersona k-ga izpildijumā. Atkal kopīga dziesma un tad šķiramies. Klusēdami pa „klusuma ceļu" dodamies atkal mājup.
Skaisti ir vakari kluso Latvijas lauku vidū, bet vēl skaistāk tos pavadīt lielu cilvēku vidū. „Lielu cilvēku tuvums mūs apskaidro, lai mēs ar viņiem sastopamies kaut kuros apstākļos, mēs vienmēr no viņiem ko mantojam." (Dr. Z. Mauriņa). Jā, šajā vakarā mēs daudz ko esam mantojuši, un vēl ilgi, strādājot savu ikdienas darbu, to atcerēsimies!”
Savukārt
1935.gada “Rīts” apraksta Tautas universitātes 5 gadu jubilejas pasākumu: “Latvijas tautas universitātes Mūrmuižas nodaļa
vakar svinēja savus 5 gadu pastāvēšanas svētkus. Tos Mūrmuižas jaunatnes nama
zālē ievadīja prof. Kundziņa turēts garīgs akts, kam sekoja audzēkņu referāti
un apsveikumi. Noslēgumā Zenta Mauriņa nolasīja lekciju par latviešu skaidrības
ilgām. Apmeklētāju bija pilns nams.”
Adrese: Beverīnas novads, Kauguru pagasts, Mūrmuiža
