Klasicisma laika liecība ir Lutriņu mācītājmāja, kas tāpat kā citas var atskatīties uz senu un notikumiem bagātu vēsturi. Mācītājmuiža, domājams, dibināta reizē ar Lutriņu luterāņu baznīcas celšanu 1630.-1640. gadā un savu vietu nav mainījusi vēl šodien. To apstiprina tas, ka muižas dārzā aug koki, kuru vecums būs apm. 180-200 godu un zem šo koku saknēm ir atrastas atliekas no kādas senas būves (varbūt pirmā mācītāja dzīvojamā māja). Bez tam vēl dārzā atrodamas vecu simtgadīgu koku celmu paliekas. Laika gaitā mācītājmuižas zemes platība aizvien pieaugusi. Ja sākotnēji tai piederējušas divas zemnieku sētas, tad 1824. gadā jau sešas saimniecības un ķestera māja, kā arī pašas muižas zemes platības - aramzeme, ganības u.c.
Pirmā mācītājmāja nodegusi 1653. gadā. Jaunceltā ēka 1674. gadā atkal nodegusi, un trešo reizi uguns nelaime pastorātu piemeklējusi 1724. gadā. Māja atkal atjaunota, un šoreiz tā pastāvējusi ilgāk - līdz nākamajam ugunsgrēkam 1807. gadā. Jauna draudzes gana mītne celta vēlāk, 1827. gadā, reizē ar baznīcu, bet līdz tam viņš mitinājies kalpu mājā. Lielā koka mācītājmāja saglabājās ilgāk nekā iepriekšējās - līdz 1990. gadiem, kad to pameta pēdējie iemītnieki (padomju okupācijas laikā te atradās kopmītnes). Pamazām ēka sāka sagrūt - pazuda durvis un logi, un krāsnis. Tad to izdemolēja un pašreiz vietējie mācītājmuižas iemītnieki to sazāģē malkā un nokurina. Ja iepriekšējās mājas nodega ugunsgrēkā, tad tagadējā iet bojā krāsnīs un plītīs pamazām - sadeg gandrīz divsimt gadu veci guļbaļķi un jumta konstrukcijas. Ļaudīm, kas veic šo kultūras pieminekļa iznīcināšanu, mācītājmāja nozīmē tikai mallku.Tālāk atgriezīsimies pie ēkas būvvēstures. Lielo vienstāva ēku sākumā sedza stāvs kārniņu jumts, ēkā atradās 11 lielākas telpas, austrumu pusē plašs velvēts pagrabs un pie galvenās ieejas veranda. Klasicisma laikā celtā ēka savā apjoma telpiskajā risinājumā bija stingri tradicionāla - ar zemnieku mājām tipisku jumta formu, kurš proporcionāli dominēja pār stāvu, raksturīgo lieveni pie galvenās ieejas, plašiem bēniņiem, sešrūšu logiem, kurus papildināja slēģi. Vēlākās piebūves šo vienkāršo monumentalitāti izjauca.
1918. gadā bija nolemts esošo mācītājmāju nojaukt un celt jaunu, bet politiskās pārmaiņas nodomu izjauca. 1921.-1923. gadā mācītājmājā atradās skola, vēlāk ārsta dzīvoklis un aptieka. 1930. gadā to atkal remontēja, piemērojot mācītāja vajadzībām. Turpmākais laiks senajai ēkai nebija labvēlīgs, un padomju okupācijas laika postošais izmantošanas veids jau ir minēts. Mācītājmuižas apbūvi veidoja arī citas ēkas. 1900 gadā uzskaitītas sekojošas: kalpu dzīvojamā māja, labības klēts, saimniecības klēts ar ratnīcu, kūts ar stalli, kalpu kūts, par šķūni pārbūvēta rija ar kalti, divi malkas šķūņi un pirts, kā arī vairākas citas ēkas, kas bija celtas par mācītāja, nevis valsts līdzekļiem. Tās bija smēde, divi labības šķūņi, kalpu klēts un divas kalpu kūtis.
Kas saglabājies no plašās saimniecības muižas centrā šodien? Tā ir izžuvuša dīķa malā esošā kalpu māja, klēts un neliela saimniecības ēka ar uzbrauktuvi un puspagrabu (19.gs. vidus), kas vienīgā ir celta no laukakmeņu mūra ar sīkiem šķembu iespiedumiem javā. (izmantota grāmata – Jānis Zilgalvis, “Mācītājmuižas Latvijā”, 2002)
Adrese: Saldus novads, Jaunlutriņu pagasts, Jaunlutriņi
