(Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Ludza ir Rēzeknes fogta palīgpils un celta Livonijas austrumu robežu
aizsardzībai, jo Krievija atrodas tikai 20 km attālumā. Turklāt Krievijas
karaspēks vismaz reizi gadsimtā regulāri iekārojis Latvijas teritoriju.
Pils celtniecības laiks nav precīzi nosakāms, bet pēc ķieģeļu arhitektūras
to datē ar 14.gadsimtu. Tā celta gotikas stilā. Pirmoreiz vēstures dokumentos
tā minēta 1433.gadā. Pleskavieši baidījās no Ludzas pils un savā pusē bija
uzcēluši nocietinājumu Krasnij gorodok. 1481.gadā liels krievu karaspēks
iebruka Livonijā un postīja Ludzas cietoksni. 1552.gadā ordenis to atjaunoja.
1558.gadā Livonijas kara laikā Ludzas garnizons kopā ar citiem ordeņbrāļiem
uzbruka krievu nocietinājumam Krasnij Gorodok un Pleskavas apkārtnei. Bet
krievi ātri bija klāt un ieņēma Ludzas pili, bet ne uz ilgu laiku. 1559.gadā
ordenis pili ieķīlāja Polijai. 1577.gadā Ivana Bargā karaspēks pili iekaroja un
cerēja uz ilgu palikšanu, bet 1582.gadā poļi atguva Ludzu. 1625.gadā cietoksni
ieņēma zviedri, tomēr poļi pili atkaroja. Krievijas-Polijas kara laikā
cietoksnis atkal padevās krieviem, iebrucēji uzspridzināja vienu no torņiem.
Poļi gan velāk pili atguva, bet cietoksnis tiem vairs nerūpēja. 1765.gada
dokumentos redzams, ka šajā vietā atrodamas tikai drupas.
Pilsdrupas atrodas uz 18 m augsta un stāva paugura starp Lielo un Mazo
Ludzas ezeru. Cietoksnis sastāvēja no galvenās pils, iekšējās un ārējās
priekšpils. Starp abām priekšpilīm bija grāvis ar paceļamu tiltu. Latvijā
kādreiz bijušas apmēram 111 viduslaiku pilis, bet tagad palikušas tikai
nedaudzas. Ludzas pilsdrupas
līdz mūsdienām ir saglabājušās gandrīz tādas pašas, kā attēlotas senākajos
zīmējumos.
Leģenda vēstī par to, ka reiz dzīvojušas divas māsas - Lūcija un Rozālija.
Viņas nolēmušas uzcelt pa pilij. Noskatīja tām vietas verstu 20 attālumā viena
no otras. Savāca pa milzīgai akmeņu kaudzei un ķērās pie darba. Taču bijusi
tikai viena ķelle. To viņas lietoja pēc kārtas, laiku pa laikam pārsviezdamas
darbarīku viena otrai. Kādu metienu Rozālija nespējusi īsti aprēķināt, un
ķelle, aizlidojusi Lūcijai garām, ar tādu sparu ietriecās zemē, ka māsa to
knapi varējusi izvilkt ārā. Tur, kur gulēja ķelles rokturis, izveidojās Mazais
Ludzas ezers, kur atradusies lāpstiņa - Lielais Ludzas ezers. Ieskataties
vērīgāk to tagadējā formā, līdzība taču ir skaidri jaušama.
Ir arī nostāsts, ka starp Ludzas un Rēzeknes pilīm esot apakšzemes eja,
kuras galā esot liels pagrabs. Tajā paslēptas visas senās pils bagātības un
apburta guļ senā pils īpašniece Lūcija. Lāstu viņai esot uzlikusi pašas māte,
jo abas mīlējušas vienu un to pašu bruņinieku. (izmantoti materiāli no A.Plauža
grāmatas “Ceļvedis pa teiksmu pilīm”, 2.daļa)
Adrese: Ldza, Ezerkrasta iela
