Lošu ūdensdzirnavas Ventspils novadā

 

                                                               (20.gadsimta sākuma foto)

                                                                       (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Kompleksā bijušas dzirnavas un dzīvojamā ēka, kas celtas 1820. gadā un smēde, kūts, zāģētava, pirts un pagrabs, kas celti 1927. gadā. Īpašnieks bijis Urlovskis, vēlāk Fricis Asaris. Vietējā avīzē 1940. gada 20. aprīlī atrodams sludinājums: «Lošu dzirnavās notiek malšana otrdienās, trešdienās, ceturtdienās un piektdienās. Zāģēšana pirmdienās un sestdienās. Vilnas apstrādāšana maļamās dienās.»

Ūdensdzirnavās kādreiz ir bijušas trīs ūdens ratu vietas. Tās bijušas būvētas no laukakmeņiem ar kaļķa javu, bet dzīvojamā māja, kas bija tieši dzirnavu galā, būvēta no sarkaniem māla ķieģeļiem (liekas, ka fotogrāfijā redzamā ēka neatbilst nevienam no šiem aprakstiem). Dzirnavu īpašnieks un melderis dzīvojis šajā mājā.

Vasarās trūcis ūdens un tad malt varēja tikai dažas stundas pa dienu. Tāpēc, lai paceltu ūdens līmeni, Būšnieku ezerā tikušas taisītas slūžas. Šo aizsprostu taisīja no laukakmeņiem un smiltīm, bez kādas hidroizolācijas, tāpēc to ātri izskaloja.

Padomju okupācijas laikā 1940-os gados dzirnavas nonāk Ventspils apriņķa rūpkombināta rīcībā. Fricis Asaris kļūst par rūpkombināta štata darbinieku – sākumā par vadītāju, tad pazemināts amatā par melderi, līdz 1952. gadā, saistībā ar pensionēšanās vecuma pienākšanu, atbrīvots no darba un divu nedēļu termiņā izlikts no dzīvokļa, jo dzīvojamā māja kopā ar ūdensdzirnavām nu ir rūpkombināta īpašumā. Savukārt divi viņa brāļi, arī melderi, tika izsūtīti uz Sibīriju.

Pēdējās ziņas par dzirnavām dokumentos atrodamas 1960. gadā. Šajā laikā rūpkombinātu pārveido par Ventspils mehānisko rūpnīcu (vēlāk pārdēvētu par Ventspils ventilatoru rūpnīcu) un dzirnavu, nu jau kā Lošu vilnas pārstrādes ceha, inventāru pārņem jaunizveidotā rūpnīca.



Adrese: Ventspils (koordinātes - 57.456059, 21.616845 )