Lindes muiža (Linden, Daugavas muiža)

                                            (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                            (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                       (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto)
 

                                                                        (Muižas pils un vārti senāk)  

Nav saglabājusies, izņemot vārtus (1767.), kungu mājas pamatu drupu fragmentus un parku.

Lindes muiža, kas minēta jau 13.gadsimta hronikās, tolaik vēl neatbilda priekšstatam par greznu barona mītni.  16.gadsimtā muiža piederēja Lindu dzimtai. Bet  1542. gadā Johans fon Plettenbergs šeit izveido īstu muižu. 18. gadsimta vidū un 19. gadsimta sākumā tiek izveidota plaša saimniecība un iekopts parks uz 4 terasēm.  1767. gadā mūrniekmeistars Medlers uzbūvēja lielos galvenos iebraucamos vārtus baroka stilā un tie ir vienīgie, kas no muižas celtnēm saglabājušies līdz mūsdienām.
1844. gadā muižu nopirka Kurzemes un Vidzemes civilgubernators, filozofijas un juridisko zinātņu doktors barons Pauls Karls Jorgens fon Hāns. Viņš bija ārkārtīgi vispusīgs cilvēks, 1839.gadā beidzis Heidelbergas universitāti. Viņš bija gan virsnieks, gan filozofs, jurists un diplomāts.
1. Pasaules kara laikā muiža stipri sabombardēta. Pēdējais muižas īpašnieks barons P. K. Hāns ar 16. Tukuma pulku piedalījās Latgales atbrīvošanā no boļševikiem, par ko barona īpašumā atstāja muižas centru, pārējo sadalīja 178 jaunsaimniecībās. Viņam piešķīra arī Triju Zvaigžņu ordeni. Pēc baltvāciešu izceļošanas 1939. gadā Lindes muiža nonāca valsts īpašumā.

No S.Rusmaņa grāmatas “Neiepazītā Latvija”:

Parks atrodas Daugavas palu terases krastā. Kādreiz Jaunjelgavas ceļš atradās starp to un Daugavu, tagad to applūdinājusi Ķeguma HES ūdenskrātuve, un jaunais ceļš pārnests krietni nostāk no upes. Pa to braucot, uz Lindi jānogriežas netālu aiz krustojuma ar Bauskas (Birzgales) ceļu pie rādītāja "Lindes parks" pa asfaltētu ceļu ar vītolu aleju.

No kultūras nama redzamas tikai drupas, kas gan šeit nav vienīgās, arī Lindes muižas pils pašlaik redzama tikai fotouzņēmumos pirms 1915. gada. Vai arī varam lasīt Kārļa Jēkabsona romānu "Heinrilis Rautenfelds", kur Lindes pils atzīmēta kā "divstāvu ēka, kuru grezno tornīši. Šī muižnieciskā celtne ir tikpat balta kā Lielvārde, un tāpat kā Lielvārdei tai ir ne mazāk kā 25 istabas (īstenībā 29). Istabās ir gleznas, dārgas dienvidu palmas". 1905. gadā Linde, tāpat kā Lielvārdes un Rembates muižas, nav dedzināta, jo to "kungi uzskatīti par labiem". Blakus autostāvvietai redzamas pils stūra atliekas. Iepriekšējās koka apbūves vietā 1762. gadā celta jauna vienstāva mūra ēka,

Divstāvīgā pils uzcelta, domājams, 1861. gadā. Stāvot pie pils drupu stūra, iedomāsimies skatu pāri Daugavai no pils balkona (tādi bijuši gan pirmajai, gan otrajai mūra pilij). Tāpat jāiedomājas greznais koka tilts pār Jedes upes uzpludinājumu zivju audzēšanai, kurš izveidots nelielas upītes gravā. To vietējie sauca par muižas ezeru. Tur vienmēr bijis daudz zivju, 2. pasaules kara laikā lielākās no tām pat šautas ar šautenēm.

      Uz Daugavas pusi no pils drupām (atcerēsimies, tur kādreiz gāja Jaunjelgavas ceļš) saglabājušies muižas iebraucamie vārti - greznākie Latvijā, un to dēļ vien ir vērts Lindi apmeklēt. Vārti celti triumfa arkas veidā ar barokālu jumta izbūvi, tie bija iekļauti kādreizējā mūra žogā, tādā veidā ansamblim atgādinot nocietinātas pils izskatu (muiža hronikās minēta jau 13. gs.). Vārtu būves datējums lasāms to D pusē virs pilastriem - 1767. Virs arkas Pletenbergu dzimtas ģerbonis, jo vārti celti to saimniekošanas laikā. Tornī ierīkotais pulkstenis noteicis dzīves ritmu tuvējā apkārtnē. Bet pirms Pletenberga, 16. gs., muiža piederējusi Lindu dzimtai.

      Linde var būt lepna, ka te veikti vairāki pasākumi pirmo reizi Latvijā. Tā ir muižas īpašnieces grāfienes Sofijas fon Mengdenas 1805. gadā dibinātā rekrūšu izpirkšanas biedrība, viņas laikos tika izdotas vairākas grāmatas ["Lindes un Birzgales pagasta pienākami darbi un klausīšana" (1796) un "Lindes un Birzgales pagasta tiesa" (1805) un brīvlaišanas likums savas muižas zemniekiem]. Pēdējais Lindes barons bija Pauls fon Hans, Kurzemes civilgubernators. Pirmā Hāna dēls savulaik par Birzgales cilvēkiem vēstulē izteicies, ka tie ir čakli, mērķtiecīgi, starp tiem daudz kalēju, audēju un dravnieku. Tiešām 1864. gadā Lindes pagastā dzimis Pauls Grīnups, kas pētījis bišu sugas, no 1920. gada izdevis žurnālu "Latvijas Biškopis", bijis Vecbebru biškopības un dārzkopības skolas dibināšanas ierosinātājs. Lindē Hānu ģimenē dzimis Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris pulkvedis leitnants Kārlis Rihards Aleksandrs Hāns (1889-1942), kurš no 1928. līdz 1939. gadam dzīvojis Lindes muižā. Lindes ļaudīm daudz atzinīgu vārdu savulaik veltījis mūsu tautas dižgars Andrejs Pumpurs, kura vārdā tika nosaukta vietējā kopsaimniecība.”

Valsts nozīmes pieminekļu sarakstā ir iekļauts arī Lindes parks. Parks veidots 18. gadsimtā uz vairākām Daugavas ielejas terasēm. Parka veidojums ir rets un interesants - tas ir regulārā plānojuma parks 7,4 ha platībā ar svešzemju koku sugu stādījumiem. Parkā aug īpatnējs, vairāk kā pusotra simta senu liepu labirints. Liepas ir stādītas regulārās rindās un savulaik tās tika koptas - apgrieztas. Mūsdienās tās ir aizaugušas, veidojot īpatnēju un rēgainu skatu, kā rezultātā par spocīgajiem muižas parka kokiem klīst nostāsti, ka šīs liepas ir stādītas ar saknēm uz augšu.

2004. gadā muižas teritorija nonāca Lindas un Valtera Ratkeviču pārvaldībā. Kopš tā laika Lindes muižas teritorija lēnām tiek sakopta un atjaunota. Kaut arī Lindes muižas teritorija ir privātīpašums, tā ir pieejama publiskai apskatei. Ieeja muižas teritorijā tās viesiem ir bez maksas. Viesiem pieejama bezmaksas stāvvieta, kas atrodas Daugavas krastā pretī muižas greznajiem vārtiem. 

Adrese: Ķeguma novads, Birzgales pagasts, Linde