2002.gadā Jānis Zilgalvis grāmatā “Mācītājmuižas Latvijā” raksta arī par Kokneses mācītājmuižu, kam ir sena vēsture, bet šodien redzamā mācītājmāja jāattiecina 19.gadsimta otrās puses arhitektūrai.
1636. gadā Kokneses mācītājmuižā dzīvoja mācītājs Johans Georgs Rehūzens. 1638. gadā mācītājmuižai bez savas zemes piederēja astoņas zemnieku sētas un vēl četras mazākas saimniecības. 1640. gadā par draudzes ganu kļuva Georgs Knoblohs. Pastorāta ēkas šajā laikā bijušas tik sliktā tehniskā stāvoklī, ka mācītājam bija jāapmetas Pasta muižā. 1656. gadā šis mācītājs, krieviem ieņemot Kokneses pili, tika nogalināts. Vai mācītājmuiža toreiz atradusies tagadējā vietā - stāvajā Pērses upes krastā, nav zināms. Prāvesta E. Glika 1697. goda baznīcas revīzijā minēts, ka mācītāja māja celta ap 1688. gadu. 1697. gadā Koknesē darbu sāka mācītājs Pauls Heins, kurš miris mēra epidēmijā 1710. gadā. Mācītājmāja šajā laikā vēl nebija pabeigta. Tajā bija divas istabas, viena no tām nelietojama. Ēkas apakšējie baļķi bija sapuvuši, daži satrunējuši arī augstāk. Logi bojāti, dažu pat pilnīgi trūka. Jumts nekam nederīgs, griesti caurumaini. Durvīm nebija ne atslēgu, ne krampju. Rija nelietojama - būvēta pirms 16-17 gadiem. Vēl bija viena jauna klēts, otra sabrukusi. Nebija ne zirgu staļļa, ne lopu kūts. Lopi stāvēja vecā šķūnī. Nebija ne pirts, ne brūža, ne arī žoga. Astoņus gadus vēlāk, 1705. gadā mācītājs ziņoja konsistorijai, ka mācītāja māja taisās sabrukt. 1680. gadā mācītājmuiža jau atradusies tagadējā vietā, par ko liecina 1681.-1684. gada un 1690. gada zemju plāni, kuros norādītas muižas robežas. Domājams, ka mācītājmuižas apbūve atjaunota pēc Ziemeļu kara. Nav zināms vai nākamās ēkas celtas tieši iepriekšējo vietā. Muižas apbūve cietusi Pirmā pasaules kara laikā. Pašreiz skatāmā mācītāja māja ir liela vienstāva mūra celtne ar trīs aiļu asu divstāvu rizalītiem abās garenfasādēs. Tā segta ar divslīpju jumtu bez nošļauptiem galiem. Zem apmetuma klātajām ārsienām vietām redzams laukakmeņu mūris ar sarkaniem ķieģeļiem logailu apmalēs, rizalītu starpstāvu dzegās un stūros. Šāda sienu izveide liek domāt, ko ēka celta 19.gadsimta pēdējā ceturksnī t.s. ķieģeļu stila ietekmē. Taču iespējams, ka šajā laikā notikusi pārbūve. Par agrāka celšanas laika iespējamību liecina biezie ārsienu mūri un manteļskurstenis. Ēkas dzega 1980. gados bija no koka ar smalku un gaumīgu profilējumu, bet tagad nomainīta ar vienkāršotu.
Pie mācītāja mājas atrodas pagrabs un
citas saimniecības ēkas. No otras dzīvojamās mājas (vecās?) palikušas tikai
drupas un lepni debesīs izslējies manteļskurstenis. Arī stallis ir pussagruvis.
Kokneses mācītājmāja uzsākts remonts un atjaunošana. Tagad, ieejot ēkā,
ieraudzīsim halli ar skaistām koka kāpnēm, kuras pārsteidzošā kārtā palikušas
nepārkrāsotas. Taču ārdurvju vērtnes ieliktas pilnīgi neatbilstošas ēkas
arhitektoniskajam raksturam, un staļļa attīrīšana no gruvešiem vairāk līdzinās
tā nojaukšanai. Gar upes malu izveidojies neliels parks ar vairākiem seniem
ozoliem. Parka vecajā liepā mācītājs kādreiz ierīkojis platformu, lai varētu
netraucēti strādāt svaigā gaisā.
Lai gan J.Zilgalvis raksta, ka grāmatas rakstīšanas laikā muižā uzsākta atjaunošana, ap 2020.gadu nekāda atjaunošana nav manāma.
Adrese: Aizkraukles novads, Kokneses pagasts (koordinātes - 56.650917, 25.398592)
