“Kurzemes vārds”1938.gadā raksta:
“Ordeņa laikā Aizpute
stipri uzplauka, pateicoties ērtai satiksmei pa Tebras upi ar Baltijas jūru, tā
kļuva par tirdzniecības centru, kam 1378. gadā Kurzemes bīiskaps Otto piešķīra
pilsētas tiesības. Cauri Aizputei virzījās arī senais Rīgas — Karalauču tirdzniecības
ceļš. Aizpute jau no 1425. gada bijusi Kurzemes bīskapa rezidence un Piltenes
valstiņas galvaspilsēta. Klosteres muižas pagalmā vēl tagad saskatāmi katoļu
bīskapa pils pamatakmeņi; pils nopostīta katoļu bīskapu vajāšanas laikā. Ap
1484. gadu Aizputē nodibinājās franciskāņu sieviešu klosteris, kam gan nebija
visai ilgs mūžs; kādā mīklainā ugunsgrēka 16. gs. uzliesmojušās reformācijas laikā
tam bija jāpazūd. Klosteris atradies tagadējā Klosteres muižā un bijis savienots
ar ordeņa pili caur apakšzemes eju, kas gājusi pat zem Tebras upes gultnes.
Leģenda stāsta, ka eja noderējusi ordeņbrāļu aizliegtajiem «svētceļojumiem» pie
klostera daiļajām iemītniecēm — klarisām, kas savu svētlaimību gaidījušas ne no
augšas, bet gan no tumšās ejas. Arīi rakstnieks Janševskis zīmīgi tēlo šo
mūķeņu «grēku darbu». Kad klostera priekšniece uzzinājusi par apkaunojumu,
nekavējoši pavēlēts eju aizbērt. Mūķenēm šis apstāklis šķita visai traģisks,
tās nemitīgi raudājušas tā, ka no viņu asarām izcēlies avotiņš, kas vēl tagad
spirdzina Klosteres muižas iemītniekus. Daudz strādāts, lai atrastu eju, bet panākts
nav nekas, gan atrakti četrstūraini kambari ar iedobumiem, kas, domājams,
kalpojuši vergu un zemnieku spīdzināšanai.”
18. novembrī Klosteres
muižā pie Aizputes notikusi lielāka zādzība. Bijušās Klosteres muižas centra
īpašniekam Meijeram Hirkam no rakstāmgalda atvilktnes nozagti ls 1500. Uz
aizdomu pamata apcietināta Hirka kalpone vācu koloniste Zinne un viņas brālis.
(no 1936.gada laikraksta “Kurzemes
vārds”)
Adrese: Aizpute, Kuldīgas iela pie Aizputes pilsētas robežas