Dievnams Garkalnē, kā liecina vairāki vēstures avoti, celts jau 17. gadsimta sākumā. Sākotnēji bija neliela koka baznīca – kapela, saukta Teņa (Antonija) vārdā. Tad baznīcu nojauca un pārvietoja blakus vecajai Neijermīles pilij (tagadējā Ādažu pagastā, pie Baltezera kanāla).
Taču Garkalne bez baznīcas nav palikusi. 18.gadsimta sākumā Garkalnē uzcēla jaunu koka baznīcu, sauktu par Vesterotes un Iļķenes kapelu (Weterotten, Hilcens Kapelle), jo tā atradusies uz Vesterotes un vēlāk tai pievienotās Iļķenes muižiņas zemes. Diemžēl baznīcu izpostīja Ziemeļu kara laikā. Neraugoties uz to, kristīgā ticība Garkalnē tika saglabāta. Svētdienās draudzei sprediķus lasījis skolotājs Gulbju Jānis (Kulbe John).
1739.gada baznīcu vizitācijā konstatēts, ka Garkalnē dievnama nav. Tajā gadā ar Rīgas pilsētas sindiķa D.Hilhena atbalstu Garkalnē atkal uzcēla nelielu koka baznīcu, kurā katru septīto svētdienu dievkalpojumus vadīja Ādažu draudzes mācītājs Baltazars Bergmanis (1739.-1768.). 1848.gadā ar toreizējā Ādažu mācītāja Fridriha Šillinga gādību Garkalnē uzcēla jaunu mūra baznīcu. To iesvētīja 1848.gada 25.jūlijā. Baznīcā bija 175 sēdvietas.
Mūsdienās neizprotami šķiet, kālab jaunā mūra baznīca celta klusā, mazapdzīvotā vietā – meža malā – nevis tuvāk tagadējam Garkalnes pagasta centram. Bija vērā ņemami vēsturiskie apstākļi. Jaunuzceltās baznīcas tuvumā atradās Remberģu, Vesterotes un Iļķenes muižas. Šo triju muižu zemnieku bērni mācījās skolā, kas, savukārt, atradās blakus baznīcai. (Pašlaik senā skolas ēka ir atjaunota un apdzīvota).Caur šīm trijām muižām, pa Gaujmalu un garām baznīcai uz Rīgu (caur Ādažiem) veda dzīvais Rīgas – Pēterburgas lielceļš, saukts arī par Rīgas – Tērbatas ceļu. Lielceļš šķērsoja Gauju pie Iļķenes muižas (tagadējām "Āņu" mājām), un šo vietu dēvēja par "Iļķenes pārceltuvi". Tolaik tilta pār Gauju vēl nebija, tāpēc pāri upei cēlās ar prāmi. Netālu no pārceltuves atradās liela mūra ēka – zirgu pasta stacija. Vēlāk šo pasta ēku nojauca. Tās materiālus izmantoja Garkalnes baznīcas celtniecībai. Līdz ar Vidzemes šosejas izbūvi, tas ir, ap 1863.gadu, Rīgas - Pēterburgas ceļš pamazām zaudēja savu nozīmi. Garkalnes pagasta centrs izveidojās Vidzemes šosejas un dzelzceļa līnijas tuvumā – aptuveni 3 kilometrus no Garkalnes baznīcas.
Pēc otrā pasaules kara garīgais darbs draudzē izsīka. Novadpētnieks Žanis Skudra to apmeklējis 1968.gadā un raksta: “Mūra dievnams posta piemeklēts — durvīm priekšā stienis ar piekaramo atslēgu, un tanī veikala noliktava. Izsistie logi aizsisti ar šķindeļiem. Tie, droši vien, izsisti nevis noliktavas, bet baznīcas pastāvēšanas laikā. Un tornis sašauts. Virs durvīm — Soli Deo Gloria 1843.”
Tikai neilgi pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas baznīcu daļēji atjaunoja un telpas izmantoja Tautas Tradīciju nama vajadzībām. Garīgā atdzimšana Garkalnē sākās deviņdesmito gadu sākumā. Garkalnes centrā darbojās interesanto tikšanos klubs. Sākot no 1991.gada, Garkalnes draudzes mācītāji bija Juris Rubenis un Kārlis Žols, tagad - Indulis Paičs.
Vēstures gaitā Garkalnes baznīcas draudzi vadījuši sekojoši mācītāji:
• no 1910.gada līdz 1927.gadam – Edvards Grīners (Grüner 1860. – 1938.);
• no 1929.gada līdz 1939.gadam – Arvīds Perlbahs (1897. – 1962.);
• no 1939.gada līdz 1944.gadam – Jānis Baumanis (1903. – 1995.)
• piecdesmitajos gados - mācītājs Kalniņš.
Blakus baznīcai ir Garkalnes kapi, kuros apglabāta rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa mamma.
Adrese: Ādažu novads, Garkalne
