Dobeles mācītājs Johans Rīvijs ap 1570.gadu, līdzīgi kā citi mācītāji citās Latvijas vietās, izvēlējās šo seno kulta vietu pie Pienavas upītes, lai šeit dzīvotu un ražīgi strādātu. Uz Vecpienavu jāskatās kā uz vietu ar izcilu nozīmi mūsdienu latviešu kultūras attīstībā. Šeit sarakstīta pirmā zināmā grāmata latviešu valodā. Rīvijs sastādījis 1586. gadā izdoto pirmo katķismu. 1936. gadā Sīpeles pagasta valde un vietējās sabiedriskās organizācijas, atzīmējot minētā katķisma 350 gadu piemiņu, pie Lustes pils piestiprināja piemiņas plāksni, sarīkoja J. Rīvija izstādi un izdeva J. Strauberga sarakstītu grāmatu “Sīpeles pagasts senās dienās".
Pēc J.Rīvija nāves viņa dēls Frīdrihs 1738. gadā atdeva muižiņu savam
svainim K. Bīronam. 1775. gadā sākās Vecpienavas vēstures trešais periods.
Kurzemes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons sāka celt pēdējo grezno hercogistes
pili. Projekta autors – dāņu cilmes arhitekts Severīns Jensens. Kad pie hercoga Pētera 1870.
gadā viesojies Prūsijas princis Fridrichs Vilhelms, pēdējam par godu muiža
dabūjusi nosaukumu “Friedrichlust".
1936.gadā izdotajā grāmatā “Sīpeles
pagasts senās dienās” raksta: “Lustes ziedu laiki
izbeidzās ar hercoga laika beigām. 1795.gadā Lustes muižu
izrentē Derperam un rentnieku laikā pazūd Lustes
lepnais parks, kuru nocērt un viņa vietā ierīko muižas laukus, un Luste pārvēršas par
parastu rentes muižu, un tikai vēl muižas lepnā
pils atgādina šīs muižas lepnos Bīronu laikus.”
Par šo pili P. Ārends apcerējumā “Hercoga
Bīrona pilis" 1937. gada rakstu krājumā “Senatne un Māksla" cita starpā raksta:
“Šī pils savā plānā un izbūvē pilnīgi atšķiras no galvenajām
hercogu Jelgavas un Rundāles rezidencēm. Tā ir konsekventa uz divām asīm
simetriska centrālbūve, kas sacerēta pēc 18.g.s. franču ietekmē izveidoto
muižnieku izpriecas piļu paraugiem. Lai centrālbūves
ideju vēl vairāk akcentētu, visai ēkai izbūvēts tikai
viens liels skurstenis ēkas piramidalā jumta čukurā. Celtnes
bēniņos šim vienīgajam dūmvadam ar saprātīgu arku konstrukcijas
palīdzību pievienoti dažādās pils telpās esošo apkures ķermeņu dūmvadi. . .
Lustes pils ārējā architektura ir zīmīgs baroka un
klasicisma stilu maiņas laika paraugs. Še abu stilu principi
un elementi, un formas nedroši strīdas savā starpā. lekšējai architekturai, kas
izpaužas apmetuma darbos, drošas paralēles atrodam Rundālē un Jelgavā. Sevišķi
izteiksmīgs galvenās zāles griestu apmetums. Turpat
galvenā zālē atrodas vērtīga kolonniņām izgreznota zili
balta podiņu krāsns. Ap Lustes pili tika izveidots ļoti
krāšņs parks, no kura līdz mūsu dienām gandrīz nekas nav uzglabājies". 20.
gadsimta sākumā pils apkārtne bija jau stipri nolaista. To vēl 1910-1912. Gadā
sakopa profesors Paulis Lejiņš, vadot šeit Jelgavas zemkopības skolas audzēkņu
praksi. Pāris gados apkārtnes lauki kļuva par paraugsaimniecību. Otrā pasaules
kara cīņās pils cieta maz, pēc kara to apdzīvoja. 1950-os gados pils kamīnus,
kāpnes, iekšējo apdari un visu vērtīgo partijas funkcionāru vadībā izlaupīja,
pametot pili. Tālākie postījumi ir jau parasto zagļu, vandāļu un laika zoba
darbs.
Pilij
īpatna skursteņu sistēma- visu pils krāšņu dūmvadi bēniņos ar arkām savienoti
vienā dūmenī. Pils fasādē telpiski greznojumi, uz pārējām trim ārsienām tie
uzgleznoti radot ilūziju. Ap pili bija siltumnīcas (to būvi pabeidza 1777. g.)
un plaši iežogojumi zvēriem, parks ar ēnainiem laukumiem, tempļi, tilti,
ķīniešu māja, apgrieztu koku stādījumi, ozolu parks. 1780. gadā Vecpienavu par
godu Prūsijas kroņprinča Frīdriha Vilhelma apciemojuma pārdēvēja par Fridrihlusti,
drīz vien to nomainīja saīsinātais Lustes pils vārds.
Pie Lustes pils atrodas kāds akmens, ko dēvē par velna akmeni, jo velns to gribējis nest uz Gauratu. Akmeni vēl tagad
redzami velna pirkstu iespiedumi. Tagad puiši izlieto akmeni
spēku mērīšanai. (ņemts no 1939.gada grāmatas “Dobeles novads
no tūrisma viedokļa”)
Šobrīd
ēka ir viens no Latvijas apdraudētākajiem kultūrvēsturiski nozīmīgajiem
objektiem.
No
2014.gada intervijas ar Imantu Lancmani, kad viņam jautā, kura ir tā latvijas
pils, kuru viņš gribētu redzēt atjaunotu: “Kas ir
tās ēkas, kuras jums personīgi gribētos redzēt atjaunotas?
Jā, to es varu pateikt, jo man ir viena tāda, kas ir gluži kā apsēstība. Tā
arī ir bijusī Kurzemes hercoga vasaras rezidence, precīzāk, medību māja Lustē
pie Dobeles ļoti līdzenā vietā, un tā bija XVIII gadsimta hercoga Pētera pēdējā
celtne, pabeigta ap 1780.gadu. Līdz Otrā pasaules kara beigām tā bija praktiski
vesela, un tad tajā iekrita bumba. Pēc tam vietējie iedzīvotāji sāka plēst
jumtu, un tagad palikušas praktiski tikai drupas. Vēl 1970. gadu vidū mūsu
muzejs domāja, ka varētu to paņemt sev kā filiāli un pilnībā atjaunot. Ir vecās
fotogrāfijas un to var izdarīt. Tagad es vien noskatos, kā tā sabrūk.
Starplaikā ir bijuši interesenti. Pie manis atbrauca kāda jauna dāma un teica,
ka nopirkusi Lustes pili, un vaicāja, vai varam palīdzēt, kā vajadzētu
rīkoties, ar kādiem materiāliem strādāt. Es viņi rādīju vecās fotogrāfijas, un
viņa bija apņēmības pilna. Pastāstīju, ka mēs savulaik veicām izrakumus un no
sienām paņēmām nost visu, kas vēl bija palicis, un ka esam gatavi palīdzēt. Tad
pazuda tā kundze un parādījās vēl kāds, un tagad tā māja būtībā jau ir
neglābjama. Tāds klasisks mazs gabaliņš no Latvijas pēckara vēstures. Pēc kara
vietējiem iedzīvotājiem vajadzēja malku, ko es saprotu, bet viņi ņēma un
noplēsa visas pils konstrukcijas. Tāda ir dzīve. Grūti iebilst, jo katram
laikmetam ir savas prioritātes. Tagad tā praktiski būtu jāuzbūvē no jauna. Bet
nav jau tā motivācija. Būtu burvīgi, ja kāds miljonārs kā hercoga Pētera laikos
to atjaunotu un iekārtotu ar visām mēbelēm, bet tā ir tikai fantāzija, iedoma,
kas varētu būt kādam jukušam bagātniekam. Bet šobrīd bagātnieki nav jukuši, un
viņi grib kaut ko, kas var ienest naudu vai kam ir vismaz kāda motivācija. Princis
Bīrons pirmo reizi ieraudzīja to [Lustes pili] 1980. gadu beigās, vēl padomju
laikā, un gribēja to atjaunot. Toreiz to varēja dabūt par smieklu naudu un arī
bija ļoti zemas būvizmaksas. Viņš to gribēja darīt kopā ar brāli, taču
tam nebija intereses, un tā tas viss beidzās.”
Adrese: Dobeles novads, Jaunbērzes pagasts
