Rāda ziņas ar etiķeti Elejas muiža (Elley). Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Elejas muiža (Elley). Rādīt visas ziņas

02.07.19

Elejas muiža (Elley)


                                              (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)
                                       (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                        (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)



                                                      (Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)
 


Drupas ir viss, kas palicis pāri no lepnās Elejas pils.

Johans Frīdrihs fon Mēdems 1753. gadā Elejas muižu nopērk no Johana Ulriha fon Bēra. Šajā laikā tur bija neliela muižas īpašnieku koka dzīvojamā māja, kalpu māja un saimniecības ēkas. 18. gadsimta 70. gados vēlīnā rokoko stilā tiek celta jauna kungu māja. Arī šī ēka apjomā ir neliela, jo pats Mēdems šajā laikā dzīvo Vecauces muižā un Eleja bija paredzēta tikai ienākumiem. 1785. gadā muižu saņēma mantojumā viņa dēls K.J.Frīdrihs, saukts Žanno, un tā kļuva par grāfa Žanno dzimtmuižu. 1806.-1810. g tiek celts jauns muižas ansamblis grāfam Ž.Mēdemam. Pils celta pēc J. G. A. Berlica projekta, izmantojot Dž. Kvarengi metu, būvniecība pabeigta 1810. gadā. Tā bija reprezentatīva klasicisma stila celtne. No šīs ēkas saglabājušies pirmā stāva sienu fragmenti, akmenī kaltie portika kolonu kapiteļi un bāzes. Parādes pagalmu noslēdz mūra žogs ar arkādēm, vārtus rotā sfinksas. Mūra žogs norobežo arī saimniecības daļu un parku no iebraucamā ceļa. Vecākās ēkas, kas atrodas pagalma abās pusēs - klēti un veco kungu māju - pārbūvēja pēc 1813. gada. Klēts tika celta kā teātris, līdz 20. gadsimta sākumam tā arī tikusi izmantota, bet kungu māja kļuva par pārvaldnieka māju. 1915. gadā krievu armija nodedzināja 18 kompleksa ēkas, saglabājās pārvaldnieka māja un kalpu māja. 

Muižai bijis arī iespaidīgs alus brūzis. Tam bijuši pieci stāvi, no kuriem līdz mūsdienām saglabājušies tikai divi. Pats alus darītavas komplekss sastāvējis no 14 ēkām. Ražoja divas alus šķirnes, kuras arī eksportēja uz Vāciju. Tumšais bijis maigs un tumīgs, bet gaišais -  stiprs. Pēc 1902.gada pārbūves šī alus darītava bija viena no modernākajām Eiropā. Šobrīd brūža pagalmā ir dzīvojamā ēka “Āres”, kura ir viena no brūža kompleksa ēkām un tajā kādreiz dzīvojuši brūža strādnieki.
1920. gada agrārreformas laikā muižas zemi sadalīja, centru nodeva pagastam. Pārvaldnieka mājā kādu laiku bija skola, vēlāk - dzīvokļi, bet pārējās ēkas līdz 1957. gadam bija drupās. Atjaunoja tikai teātra māju.
Ainavu parku sāka veidot jau pirms pils celtniecības un tā autors, iespējams, ir J.G.Ā.Berlics. Parkā bija rotonda, piemineklis Žanno vecākiem, grāfienei Dorotejai Mēdemai.
Parka robežu iezīmēšanai Elejas upē tiek izveidots mākslīgs dīķis, citos virzienos parks saplūst ar apkārtējiem laukiem. Parka centrālo aleju noslēdz Tējas paviljons (tas no drupām atjaunots 2016.gadā). 1863. gadā šeit tiek novietots no Jelgavas Villa Medem dārza pārvestais Žanno māsas, Kurzemes hercogienes Dorotejas fon Mēdemas piemineklis. Parkā saglabājušās arī sešas toskāniskā ordera kolonnas, kas balstīja rotondu. Parkā kādreiz bijis arī tenisa laukums.
Saglabājušies 20. gs. sākumā veidotie muižas īpašnieku kapi, kuros nav apglabāts neviens Mēdems. Kapsēta 1912. gadā veidota uz nelielas saliņas uz kuru ved sfinksu apsargāts tiltiņš ar vārtiem. 1913. gadā šeit apbedīta Adele fon Ofenberga. Vēlāk šeit iekārtota publiska kapsēta.

Elejas muižas parka spoku stāsts... «Elejas pils saimnieka, grāfa, sešpadsmitgadīgā meita Dagmāra bijusi iemīlējusies kādā puisī (dārzniekā? policistā? zirgu puisī? karavīrā?), kurš nav bijis no muižnieku vidus. Tas nepatika tēvam. Kad viņas tēvs kompānijā, kurā bija arī šis puisis, devās medībās, jauniete gribējusi līdzi, taču tā vietā ieslēgta pilī. Tad viņa lēkusi pa logu, neveiksmīgi nokritusi un nositusies. Tēvs aiz bēdām licis aizmūrēt liktenīgo pils logu. Bet joprojām meitas spoks melnā mednieces tērpā parādoties Elejas pils parkā - vai nu ar lukturīti rokās, vai traucoties zirgā, lai panāktu mīļoto...»
Patiesais stāsts: It kā dažus apliecinājumus šim stāstam varam atrast joprojām - Sesavas baznīcas kapos joprojām cilvēki var atrast kapu grāfienei Dagmārai Medemai, kura, kā redzams gravējumā uz melnā granīta kapa plāksnes, mirusi sešpadsmit gadu vecumā (uzraksts «Reichsgrafin Dagmar von Medem; geb.d.25.Marz 1892, gest.d.16.September 1908»). Tāpat pils drupās gala sienas paliekās redzams aizmūrēts logs, kurš izskatās aizmūrēts ļoti sen - pirms pils sabrukšanas. Tāpat pats stāsts par jaunās grāfienes bojāeju «uzpeld» dažādos avotos un dažādās versijās, bet pamatlīnijās nav pretrunu.
Lai ērtāk saprast turpmākās detaļas, atgādināšu, ka varone leģendā par Elejas Melnās dāmas spoku - sešpadsmitgadīgā Dagmāra Medema bija meita grāfam Paulam Medemam (Paul Heinrich Peter Theodor Graf von Medem) un viņa sievai - Helēnai (kas dzimusi kā firstiene (kņaziene) Helēna Līvena). Pavisam viņiem bija septiņi bērni - sarakstā vārdu oriģinālrakstībā (iekavās ir dzimšanas gadi):- Helene (Ellen) Mathilde Jenny Dorothy von Medem (14 Mar 1888)- Dina Meta Julie von Medem (02 Feb 1890)- Dagmar Julie Elisabeth von Medem (25 Mar 1892)- Meta Adele von Medem (25 Sep 1894)- Friedrich (Fred) Johann Theodor Nikolaus von Medem (11 Jun 1897)- Peter Paul Alexander von Medem (29 Jun 1898)- Alexander Christoph Johann Conrad von Medem (16 Aug 1902). Dagmāras māsa Meta Adele apprecējās ar baronu Paulu Bēru, un viņiem Vācijā 1919.gadā piedzima meita Dagmāra Bēra (Dagmar Dina Elisabeth Sybilla von Behr), kas ir Neda (pilnā vārdā Edvarda) Tobina vecmāmiņa, mammas māte, kura 93 gadu vecumā vēl ir dzīva. Savukārt vecvecmāmiņa Meta mirusi jau Kanādā.
Konsultējoties ar Dagmāras māsas mazmazdēlu Kanādā un Lancmaņa kungu Rundālē, noskaidroju, ka arī Medemu dzimtā saglabājies šis stāsts - varbūt bez papildinājuma par spoku, bet tiešām atmiņas par jaunietes traģēdiju Medemu vidū ir tādas pašas, un, izrādās, vienīgā leģendā piefantazētā detaļa ir - aizmūrētais logs.
To rezumējot, Lancmanis man atrakstīja: «Par Dagmāras traģiskās leģendas ticamību nav šaubu. To neapšauba arī baronese Gerharda fon Hoiningena-Hīne, pēdējā īpašnieka grāfa Paula Mēdema mazmeita, kura visus lietas apstākļus zināja no savām tantēm, Dagmāras māsām. Es viņu iepazinu jau 1987.gadā, kad laikabiedri vēl bija dzīvi... (--) Loga aizmūrēšana gan pieder leģendām. Dagmāra kādā fotogrāfijā, kas pieder minētajai Mēdema mazmeitai, redzama trešā stāva gala istabā ar pusloka logu, kas pēc notikuma nebūt netika aizmūrēts un drupu stāvoklī redzams 20.gadsimta 20.gados.»
Detaļa par aizmūrēto logu kļūst apšaubāma arī rūpīgāk pastudējot Lancmaņa 1992.gadā sastādīto katalogu «Elejas pils», kur no fotogrāfijām un laikabiedru liecībām rezumēti pētījumi par telpu izvietojumu pilī. Kā liecina pils pārbūves hronika, aizmūrētais logs gala sienā, ko tagad redzam drupās, ticis aizmūrēts pils iekštelpu pārbūves laikā ilgi pirms Dagmāras dzimšanas, turklāt aiz aizmūrētā loga atradušies grāfa - tēva - apartamenti, savukārt bērnu istabas Dagmāras laikā atradušās pils trešajā stāvā. Tātad, ja saskaņā ar leģendu Dagmāra tika ieslēgta savā istabā, tad viņa lēkusi nevis pa otrā, bet pa trešā stāva logu, kas arī traģisko iznākumu padara vēl ticamāku.
Kādi bija pēdējie Medemi Elejas pilī Neda rīcībā nav daudz stāstu par to, kāda bijusi Paula un Helēnas Medemu ģimene, uzturoties Elejas pilī, taču attālinātu priekšstatu vietējo ļaužu atmiņās pirms aptuveni 20 gadiem apkopoja toreizējo Elejas muižas ēku īpašnieku pārvāldnieks, tagad jau nelaiķis Jānis Skulte. Viņš mēdza apstaigāt vietējos vecākos Elejas vecīšus, pierakstot viņu atmiņu stāstus no viņu vecāku un vecvecāku dzīves muižā, starp kuriem daudzi stāstītāji tolaik jau bija tik veci, ka tagad jau būs miruši (paveicies, ka es dažas J.Skultes pierakstu lapas biju nokopējis un saglabājis). Protams, arī šīs atmiņas klāj subjektīvs «aptuvenības plīvurs».
Pēc šo vecīšu nostāstiem, attiecībās ar zemniekiem un kalpiem grāfs bijis vēss, augstprātīgs un stingrs, taču arī taisnīgs un arī no ļaudīm neesot gluži vairījies. Paula laikā Elejā esot bijis tāds kā ekonomisks uzplaukums, pateicoties alus brūzim un spirta brūzim. Kā katalogā «Elejas pils» no Medemu pēcteču atstāstītā min Lancmanis, pašā pilī alkohols, neskatoties uz tā ražošanu, tikpat kā nav lietots. Retās svētku ballēs pasniegts šampanietis un sarkanvīns, ļoti retos gadījumos kungiem iedots pa šnabja glāzītei. Alu pilī nelietoja vispār, jo uzskatīts, ka tas esot otršķirīgs dzēriens un lietojams vien krogā, kur, pēc citiem nostāstiem, grāfs arī mēdzis iegriezties ļoti reti.
Pēc veco elejnieku atmiņām, kopā ar ciema ļaudīm grāfs mēdzis svinēt Līgo svētkus, ražas novākšanas svētkus un Ziemassvētkus. Līgošana notikusi ārpus pils un pils parka teritorijas, savukārt Ziemassvētki svinēti pils teritorijā. Pils parks esot bijis ļoti grezns un eksotisks, bet vēlāk, jau Latvijas brīvvalsts laikā, nolaists. Grāfs esot bijis ļoti tīrīgs un to pašu pieprasījis no ļaudīm.
Grāfs nodarbojies arī ar zirgkopību, viņam bijuši īpaši zirgi. Savukārt pļaujas laikā arī darba zirgi esot mainīti ik pēc divām stundām. Pēc pļaujas, kad raža savākta, grāfs pie ļaudīm nav rādījies, taču visiem klāti galdi, dota muca alus, un varējuši ēst un dzert, cik grib.
Kāda veca elejniece zinājusi stāstīt, ka viņas tēvs 1887.gadā palīdzējis apstādināt satrakojušos zirgus, kas bija iejūgti grāfa karietē, kurā bijušas vien dāmas, bet kungi jājuši atsevišķi. Šīs glābšanas rezultātā tēvs esot lauzis kāju, bet grāfs esot licis aizvest tēvu uz slimnīcu Jelgavā un parūpējies, lai viņš tiktu izārstēts. Vēlāk tēvs, kurš arī pratis lasīt, esot četrus gadus strādājis par virsvadītāju smēdē, kur apkala grāfa zirgus.
Imants Lancmanis minēja, ka «par grāfu Paulu Mēdemu pat viņa mazmeita (Gerharda fon Hoiningena-Hīne) teica, ka viņš bijis ļoti lepns un augstprātīgs kungs, kas vienmēr ieturējis distanci ar visiem. Tas gan neizslēdz faktu, ka viņam varēja būt pietiekoši labas attiecības ar apkārtējiem zemniekiem».
Dagmāras leģendas īstums
Apskatot Dagmāras foto, mani pārņēma jokainas izjūtas attiecībā uz spoku stāstu, jo grūti stādīties priekšā šīs pusaudzes spoku. Katrā ziņā maz ticamas šķiet tās spoku stāstu versijas, kurās pieminēta stalta melna sieviete (pieaugusi?). Un ja tiešām kādu sievieti, nevis meiteni, kāds redzējis, varbūt tā nemaz nav Dagmāra? Un varbūt vispār tas nav spoks?
Nevēlos šeit analizēt misticismu vai garu pasauli, jo arī tam ir sava loma - īpaši cilvēka emociju, fantāziju, mākslas un arī mīlestības pasaulē. Reālais stāsts izskatās pat visai loģisks - sešpadsmitgadīga pusaudze iemīlējusies, un tēvs nekur nelaiž. Nebija pirmā reize, ka arī dižciltīgā vai aristokrātiskā ģimenē pusaudzis sadumpojas.
No lasītajām spoku stāstu versijām attiecībā uz rēgiem tāds saskanīgs un pieņemams šķiet šis atrisinājums: «Bet vēl šobaltu dienu smaržīgās pilnmēness naktīs melna, auļojoša zirga mugurā, mednieces tērpam vējā plandot, jums garām var aiztraukties Dagmāra. Neaizturiet viņu, novēliet viņai laimi, jo viņa steidzas panākt medniekus, kuru vidū ir arī viņas mīļotais. Dagmāra rimsies tikai tad, kad būs viņus panākusi.»
Šķiet, šī ir leģenda par tādu spoku, kurš ir mīlestības apsēsts, bet arī vājš un trausls. Un pavisam noteikti ne briesmīgs. Tiešām gribas ieteikt šā spoka priekšā vien likt to mierā un ļaut tam lidot.
(Jānis Stundiņš, ziņu aģentūra LETA, personiskās novadpētniecības interesēs)

Adrese: Jelgavas novads, Elejas pagasts, Eleja