(Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Drupas ir viss, kas palicis pāri no lepnās Elejas pils.
Johans Frīdrihs fon Mēdems 1753. gadā Elejas muižu nopērk no Johana Ulriha fon
Bēra. Šajā laikā tur bija neliela muižas īpašnieku koka dzīvojamā māja, kalpu
māja un saimniecības ēkas. 18. gadsimta 70. gados vēlīnā rokoko stilā tiek
celta jauna kungu māja. Arī šī ēka apjomā ir neliela, jo pats Mēdems šajā laikā
dzīvo Vecauces muižā un Eleja bija paredzēta tikai ienākumiem. 1785. gadā muižu
saņēma mantojumā viņa dēls K.J.Frīdrihs, saukts Žanno, un tā kļuva par grāfa
Žanno dzimtmuižu. 1806.-1810. g tiek celts jauns muižas ansamblis grāfam
Ž.Mēdemam. Pils celta pēc J. G. A. Berlica projekta, izmantojot Dž. Kvarengi
metu, būvniecība pabeigta 1810. gadā. Tā bija reprezentatīva klasicisma stila
celtne. No šīs ēkas saglabājušies pirmā stāva sienu fragmenti, akmenī kaltie
portika kolonu kapiteļi un bāzes. Parādes pagalmu noslēdz mūra žogs ar arkādēm,
vārtus rotā sfinksas. Mūra žogs norobežo arī saimniecības daļu un parku no
iebraucamā ceļa. Vecākās ēkas, kas atrodas pagalma abās pusēs - klēti un veco
kungu māju - pārbūvēja pēc 1813. gada. Klēts tika celta kā teātris, līdz 20.
gadsimta sākumam tā arī tikusi izmantota, bet kungu māja kļuva par pārvaldnieka
māju. 1915. gadā krievu armija nodedzināja 18 kompleksa ēkas, saglabājās
pārvaldnieka māja un kalpu māja.
Ainavu parku sāka veidot jau pirms pils celtniecības un tā autors, iespējams, ir J.G.Ā.Berlics. Parkā bija rotonda, piemineklis Žanno vecākiem, grāfienei Dorotejai Mēdemai.
Muižai bijis arī iespaidīgs alus brūzis.
Tam bijuši pieci stāvi, no kuriem līdz mūsdienām saglabājušies tikai divi. Pats
alus darītavas komplekss sastāvējis no 14 ēkām. Ražoja divas alus šķirnes,
kuras arī eksportēja uz Vāciju. Tumšais bijis maigs un tumīgs, bet gaišais
- stiprs. Pēc 1902.gada pārbūves šī alus
darītava bija viena no modernākajām Eiropā. Šobrīd brūža pagalmā ir dzīvojamā
ēka “Āres”, kura ir viena no brūža kompleksa ēkām un tajā kādreiz dzīvojuši
brūža strādnieki.
1920. gada agrārreformas laikā muižas zemi
sadalīja, centru nodeva pagastam. Pārvaldnieka mājā kādu laiku bija skola,
vēlāk - dzīvokļi, bet pārējās ēkas līdz 1957. gadam bija drupās. Atjaunoja tikai
teātra māju.Ainavu parku sāka veidot jau pirms pils celtniecības un tā autors, iespējams, ir J.G.Ā.Berlics. Parkā bija rotonda, piemineklis Žanno vecākiem, grāfienei Dorotejai Mēdemai.
Parka robežu iezīmēšanai Elejas upē tiek izveidots mākslīgs dīķis,
citos virzienos parks saplūst ar apkārtējiem laukiem. Parka centrālo
aleju noslēdz Tējas paviljons (tas no drupām atjaunots 2016.gadā). 1863. gadā šeit tiek novietots no
Jelgavas Villa Medem dārza pārvestais Žanno māsas, Kurzemes hercogienes Dorotejas fon Mēdemas piemineklis. Parkā saglabājušās arī sešas toskāniskā ordera kolonnas, kas balstīja rotondu. Parkā kādreiz bijis arī tenisa laukums.
Saglabājušies 20. gs. sākumā veidotie muižas īpašnieku kapi, kuros nav apglabāts neviens Mēdems. Kapsēta 1912. gadā veidota uz nelielas saliņas uz kuru ved sfinksu apsargāts tiltiņš ar vārtiem. 1913. gadā šeit apbedīta Adele fon Ofenberga. Vēlāk šeit iekārtota publiska kapsēta.
Saglabājušies 20. gs. sākumā veidotie muižas īpašnieku kapi, kuros nav apglabāts neviens Mēdems. Kapsēta 1912. gadā veidota uz nelielas saliņas uz kuru ved sfinksu apsargāts tiltiņš ar vārtiem. 1913. gadā šeit apbedīta Adele fon Ofenberga. Vēlāk šeit iekārtota publiska kapsēta.
Elejas muižas parka spoku stāsts... «Elejas pils saimnieka, grāfa,
sešpadsmitgadīgā meita Dagmāra bijusi iemīlējusies kādā puisī (dārzniekā?
policistā? zirgu puisī? karavīrā?), kurš nav bijis no muižnieku vidus. Tas
nepatika tēvam. Kad viņas tēvs kompānijā, kurā bija arī šis puisis, devās
medībās, jauniete gribējusi līdzi, taču tā vietā ieslēgta pilī. Tad viņa lēkusi
pa logu, neveiksmīgi nokritusi un nositusies. Tēvs aiz bēdām licis aizmūrēt
liktenīgo pils logu. Bet joprojām meitas spoks melnā mednieces tērpā parādoties
Elejas pils parkā - vai nu ar lukturīti rokās, vai traucoties zirgā, lai
panāktu mīļoto...»
Patiesais stāsts: It kā dažus apliecinājumus šim
stāstam varam atrast joprojām - Sesavas baznīcas kapos joprojām cilvēki var
atrast kapu grāfienei Dagmārai Medemai, kura, kā redzams gravējumā uz melnā
granīta kapa plāksnes, mirusi sešpadsmit gadu vecumā (uzraksts «Reichsgrafin
Dagmar von Medem; geb.d.25.Marz 1892, gest.d.16.September 1908»). Tāpat pils
drupās gala sienas paliekās redzams aizmūrēts logs, kurš izskatās aizmūrēts
ļoti sen - pirms pils sabrukšanas. Tāpat pats stāsts par jaunās grāfienes bojāeju
«uzpeld» dažādos avotos un dažādās versijās, bet pamatlīnijās nav pretrunu.
Lai ērtāk saprast turpmākās detaļas, atgādināšu, ka varone leģendā par
Elejas Melnās dāmas spoku - sešpadsmitgadīgā Dagmāra Medema bija meita grāfam
Paulam Medemam (Paul Heinrich Peter Theodor Graf von Medem) un viņa sievai -
Helēnai (kas dzimusi kā firstiene (kņaziene) Helēna Līvena). Pavisam viņiem
bija septiņi bērni - sarakstā vārdu oriģinālrakstībā (iekavās ir dzimšanas
gadi):- Helene (Ellen) Mathilde Jenny Dorothy von Medem (14 Mar 1888)- Dina
Meta Julie von Medem (02 Feb 1890)- Dagmar Julie Elisabeth von Medem (25 Mar
1892)- Meta Adele von Medem (25 Sep 1894)- Friedrich (Fred) Johann Theodor
Nikolaus von Medem (11 Jun 1897)- Peter Paul Alexander von Medem (29 Jun 1898)-
Alexander Christoph Johann Conrad von Medem (16 Aug 1902). Dagmāras māsa Meta
Adele apprecējās ar baronu Paulu Bēru, un viņiem Vācijā 1919.gadā piedzima
meita Dagmāra Bēra (Dagmar Dina Elisabeth Sybilla von Behr), kas ir Neda (pilnā
vārdā Edvarda) Tobina vecmāmiņa, mammas māte, kura 93 gadu vecumā vēl ir dzīva.
Savukārt vecvecmāmiņa Meta mirusi jau Kanādā.
Konsultējoties ar Dagmāras māsas mazmazdēlu Kanādā un Lancmaņa kungu
Rundālē, noskaidroju, ka arī Medemu dzimtā saglabājies šis stāsts - varbūt bez
papildinājuma par spoku, bet tiešām atmiņas par jaunietes traģēdiju Medemu vidū
ir tādas pašas, un, izrādās, vienīgā leģendā piefantazētā detaļa ir -
aizmūrētais logs.
To rezumējot, Lancmanis man atrakstīja: «Par Dagmāras traģiskās leģendas
ticamību nav šaubu. To neapšauba arī baronese Gerharda fon Hoiningena-Hīne,
pēdējā īpašnieka grāfa Paula Mēdema mazmeita, kura visus lietas apstākļus
zināja no savām tantēm, Dagmāras māsām. Es viņu iepazinu jau 1987.gadā, kad
laikabiedri vēl bija dzīvi... (--) Loga aizmūrēšana gan pieder leģendām.
Dagmāra kādā fotogrāfijā, kas pieder minētajai Mēdema mazmeitai, redzama trešā
stāva gala istabā ar pusloka logu, kas pēc notikuma nebūt netika aizmūrēts un
drupu stāvoklī redzams 20.gadsimta 20.gados.»
Detaļa par aizmūrēto logu kļūst apšaubāma arī rūpīgāk pastudējot Lancmaņa
1992.gadā sastādīto katalogu «Elejas pils», kur no fotogrāfijām un laikabiedru
liecībām rezumēti pētījumi par telpu izvietojumu pilī. Kā liecina pils pārbūves
hronika, aizmūrētais logs gala sienā, ko tagad redzam drupās, ticis aizmūrēts
pils iekštelpu pārbūves laikā ilgi pirms Dagmāras dzimšanas, turklāt aiz
aizmūrētā loga atradušies grāfa - tēva - apartamenti, savukārt bērnu istabas
Dagmāras laikā atradušās pils trešajā stāvā. Tātad, ja saskaņā ar leģendu
Dagmāra tika ieslēgta savā istabā, tad viņa lēkusi nevis pa otrā, bet pa trešā
stāva logu, kas arī traģisko iznākumu padara vēl ticamāku.
Kādi bija pēdējie Medemi Elejas pilī Neda rīcībā
nav daudz stāstu par to, kāda bijusi Paula un Helēnas Medemu ģimene, uzturoties
Elejas pilī, taču attālinātu priekšstatu vietējo ļaužu atmiņās pirms aptuveni
20 gadiem apkopoja toreizējo Elejas muižas ēku īpašnieku pārvāldnieks, tagad
jau nelaiķis Jānis Skulte. Viņš mēdza apstaigāt vietējos vecākos Elejas
vecīšus, pierakstot viņu atmiņu stāstus no viņu vecāku un vecvecāku dzīves
muižā, starp kuriem daudzi stāstītāji tolaik jau bija tik veci, ka tagad jau
būs miruši (paveicies, ka es dažas J.Skultes pierakstu lapas biju nokopējis un
saglabājis). Protams, arī šīs atmiņas klāj subjektīvs «aptuvenības plīvurs».
Pēc šo vecīšu nostāstiem, attiecībās ar zemniekiem un kalpiem grāfs bijis
vēss, augstprātīgs un stingrs, taču arī taisnīgs un arī no ļaudīm neesot gluži
vairījies. Paula laikā Elejā esot bijis tāds kā ekonomisks uzplaukums,
pateicoties alus brūzim un spirta brūzim. Kā katalogā «Elejas pils» no Medemu
pēcteču atstāstītā min Lancmanis, pašā pilī alkohols, neskatoties uz tā
ražošanu, tikpat kā nav lietots. Retās svētku ballēs pasniegts šampanietis un
sarkanvīns, ļoti retos gadījumos kungiem iedots pa šnabja glāzītei. Alu pilī
nelietoja vispār, jo uzskatīts, ka tas esot otršķirīgs dzēriens un lietojams
vien krogā, kur, pēc citiem nostāstiem, grāfs arī mēdzis iegriezties ļoti reti.
Pēc veco elejnieku atmiņām, kopā ar ciema ļaudīm grāfs mēdzis svinēt Līgo
svētkus, ražas novākšanas svētkus un Ziemassvētkus. Līgošana notikusi ārpus
pils un pils parka teritorijas, savukārt Ziemassvētki svinēti pils teritorijā.
Pils parks esot bijis ļoti grezns un eksotisks, bet vēlāk, jau Latvijas
brīvvalsts laikā, nolaists. Grāfs esot bijis ļoti tīrīgs un to pašu pieprasījis
no ļaudīm.
Grāfs nodarbojies arī ar zirgkopību, viņam bijuši īpaši zirgi. Savukārt
pļaujas laikā arī darba zirgi esot mainīti ik pēc divām stundām. Pēc pļaujas,
kad raža savākta, grāfs pie ļaudīm nav rādījies, taču visiem klāti galdi, dota
muca alus, un varējuši ēst un dzert, cik grib.
Kāda veca elejniece zinājusi stāstīt, ka viņas tēvs 1887.gadā palīdzējis apstādināt satrakojušos zirgus, kas bija iejūgti grāfa karietē, kurā bijušas vien dāmas, bet kungi jājuši atsevišķi. Šīs glābšanas rezultātā tēvs esot lauzis kāju, bet grāfs esot licis aizvest tēvu uz slimnīcu Jelgavā un parūpējies, lai viņš tiktu izārstēts. Vēlāk tēvs, kurš arī pratis lasīt, esot četrus gadus strādājis par virsvadītāju smēdē, kur apkala grāfa zirgus.
Kāda veca elejniece zinājusi stāstīt, ka viņas tēvs 1887.gadā palīdzējis apstādināt satrakojušos zirgus, kas bija iejūgti grāfa karietē, kurā bijušas vien dāmas, bet kungi jājuši atsevišķi. Šīs glābšanas rezultātā tēvs esot lauzis kāju, bet grāfs esot licis aizvest tēvu uz slimnīcu Jelgavā un parūpējies, lai viņš tiktu izārstēts. Vēlāk tēvs, kurš arī pratis lasīt, esot četrus gadus strādājis par virsvadītāju smēdē, kur apkala grāfa zirgus.
Imants Lancmanis minēja, ka «par grāfu Paulu Mēdemu pat viņa mazmeita
(Gerharda fon Hoiningena-Hīne) teica, ka viņš bijis ļoti lepns un augstprātīgs
kungs, kas vienmēr ieturējis distanci ar visiem. Tas gan neizslēdz faktu, ka
viņam varēja būt pietiekoši labas attiecības ar apkārtējiem zemniekiem».
Dagmāras leģendas īstums
Apskatot Dagmāras foto, mani pārņēma jokainas izjūtas attiecībā uz spoku
stāstu, jo grūti stādīties priekšā šīs pusaudzes spoku. Katrā ziņā maz ticamas
šķiet tās spoku stāstu versijas, kurās pieminēta stalta melna sieviete
(pieaugusi?). Un ja tiešām kādu sievieti, nevis meiteni, kāds redzējis, varbūt
tā nemaz nav Dagmāra? Un varbūt vispār tas nav spoks?
Nevēlos šeit analizēt misticismu vai garu pasauli, jo arī tam ir sava loma
- īpaši cilvēka emociju, fantāziju, mākslas un arī mīlestības pasaulē. Reālais
stāsts izskatās pat visai loģisks - sešpadsmitgadīga pusaudze iemīlējusies, un
tēvs nekur nelaiž. Nebija pirmā reize, ka arī dižciltīgā vai aristokrātiskā
ģimenē pusaudzis sadumpojas.
No lasītajām spoku stāstu versijām attiecībā uz rēgiem tāds saskanīgs un
pieņemams šķiet šis atrisinājums: «Bet vēl šobaltu dienu smaržīgās pilnmēness
naktīs melna, auļojoša zirga mugurā, mednieces tērpam vējā plandot, jums garām
var aiztraukties Dagmāra. Neaizturiet viņu, novēliet viņai laimi, jo viņa
steidzas panākt medniekus, kuru vidū ir arī viņas mīļotais. Dagmāra rimsies
tikai tad, kad būs viņus panākusi.»
Šķiet, šī ir leģenda par tādu spoku, kurš ir mīlestības apsēsts, bet arī
vājš un trausls. Un pavisam noteikti ne briesmīgs. Tiešām gribas ieteikt šā
spoka priekšā vien likt to mierā un ļaut tam lidot.
(Jānis Stundiņš, ziņu aģentūra LETA, personiskās
novadpētniecības interesēs)
Adrese: Jelgavas novads, Elejas pagasts, Eleja
