.JPG)
Žurnāls “Leģendas” 2021.gada decembrī raksta:
“Jūrmalā, Dubultos, Strēlnieku prospektā 32, ir kāda ēka – laika zoba,
ugunsgrēku, cilvēku darbības un bezdarbības bojāta. Tā ir kā vārti uz Dubultu
kultūras kvartālu, kur atrodas mākslas skola, mūzikas vidusskola un bibliotēka.
No 1909. līdz 1915.gadam tur darbojās Bērziņa un Šmithena ģimnāzija, kuras
atvēršanā nozīmīga loma bija Bulgārijas karalienei Eleonorai. Skola izauklējusi
daudzus sabiedrībā zināmus cilvēkus un tās stāsts savā ziņā kalpo kā vēstures
liecība par konkrētā laikmeta skolu sistēmu.
Rīgas Jūrmala 20. gadsimta sākumā jau bija labi pazīstams un
atzīts kūrorts. Dzelzceļa satiksme nodrošināja lielu vasarnieku pieplūdumu no
tuvākām un tālākām Krievijas impērijas guberņām. Tur bija gan kūrmājas un peldu
iestādes, gan koncertdārzi, viesnīcas, pansijas un īres vasarnīcas. Kūrorta
uzplaukums ļāva daudziem jūrmalniekiem tikt pie turības un atļauties tādu greznību
kā bērnu skološana, kas sniedzās tālāk par pamatskolu. Taču augstāku skolu
Jūrmalā nebija, tāpēc tiem, kuri vēlējās mācīties ģimnāzijā, bija jāmēro ceļš
uz Rīgu. Tas prasīja gan laiku, gan līdzekļus, tāpēc daudzi bērni mācību laikā
apmetās Rīgā - pansijās vai pie radiniekiem. Cara valdības uzturētās valsts
ģimnāzijas bija labi zināmas ar pārkrievošanas garu, nevienā no tām nemācīja
latviešu valodu.
Dubultu luterāņu draudzes mācītājs Jānis Opsis vairākkārt draudzes
sanāksmēs un arī dievkalpojumos bija runājis par izglītības lielo nozīmi un
atgādinājis, ka augošai un plaukstošai pilsētai vajadzīga sava vidusskola.
1908. gada 15. februārī vecāku un labvēļu sanāksmē vairāki
Dubultu zemes īpašnieki uzdāvināja skolas vajadzībām trīs pūrvietas meža. Vieta
bija atrasta, bet vēl bija jāiegūst atļauja tās dibināšanai no varas iestāžu
puses, jāatrod skolas vadītājs un nauda ēkas būvei. Sākotnējā Opša iecere pārvilināt
uz Dubultiem Voldemāra Maldoņa ģimnāziju neīstenojās, jo šīs skolas audzēknes
pārsvarā bija rīdzinieces un nevēlējās pamest pilsētu. Mācītājs neatlaidās un
uzmeklēja savu teoloģijas studiju biedru Terbatā Ludi Bērziņu, kurš tolaik
vadīja Tirdzniecības skolu Jēkabpilī. Bērziņš, kuram nebija izdevies īstenot
ieceri tikt pie savas draudzes, taču bija veicies skolotāja darbā, ar lielu
degsmi atsaucās šim aicinājumam.
Vispirms bija jāatrisina birokrātiskās problēmas - jāsaņem atļauja
no Rīgas mācību apgabala kuratora Sergeja Prutčenko. Vizītē pie amatpersonas
devās Jānis Opsis, Ludis Bērziņš un vēl viens studiju biedrs no Tērbatas -
mācītājs un Bērziņa svainis Fricis Šmithens. Lai delegācija būtu iespaidīgāka,
līdzi paaicināja arī juristu un Latviešu biedrības priekšnieku Fridrihu
Grosvaldu, kuram piederēja vasarnīca
Edinburgā (Dzintaros) un kurš ļoti labi pārzināja Rīgas
Jūrmalas apstākļus. Kurators Prutčenko ieceri par skolas atvēršanu uzņēma visai
atzinīgi, taču, pārskatot visus iesniegtos dokumentus, pēkšņi kļuva
piesardzīgs. Iesniegumā bija minēts, ka zemi skolas vajadzībām atvēl “Dubultu komūna”.
“Komūnas” vārds kuratoram raisīja nelāgas asociācijas. Iesniegumu pārrakstīja,
un tad sākās atbildes gaidīšana, kas ievilkās vairāku mēnešu garumā. Situācija
bija saspringta, jo Opsis bija devis draudzei solījumu, ka skola būs, savukārt
Bērziņš jau bija aizgājis no darba Jēkabpilī. Nespēdams samierināties ar neziņu, viņš uzsāka īstu pakaļdzīšanos kuratoram, kurš ik reizi,
Bērziņam ierodoties kancelejā, bija kaut kur izbraucis - teuz Pēterburgu, te Rēveli
(Tallinu). Neatlaidīgais vajātājs sekoja viņam arī turp
un acīmredzot amatpersonu nokaitināja vēl vairāk. Izrādījās, ka Prutčenko bija
ievācis informāciju par Ludi Bērziņu un bija ar to lielā nemierā. Bērziņš
1905. gadā bija piedalījies kādā revolucionāri noskaņotas
grupas sapulcē un raksturots kā kreisi orientēts. Sapulcē
viņš tiešām bija klāt, taču tikai kā klausītājs, tomēr revolucionāra
reputācijas radīšanai ar to bija gana.
Situāciju glāba Fricis Šmithens. Viņa reputācija bija tīra - Centrālcietuma
un Tālo Austrumu kara mācītājs 1905. gadā, no 1907.
gada Viļņas kara apgabala mācītājs. Krievijas-Japānas kara laikā kalpojis kā
armijas mācītājs Mandžūrijā. Tur viņš bija iepazinies
ar Reisas-Kostricas princesi Eleonoru, kura vēlāk kļuva
par Bulgārijas karaļa sievu, bet Mandžūrijā darbojās kā
žēlsirdīgā māsa. Ludis Bērziņš ieteica Šmithenam uzrakstīt valdniecei vēstuli
un lūgt morālu atbalstu - pareizticīgo zemes monarha sievas laba vēlējumi
noteikti nospēlēs savu lomu! Piedevām Fricim Šmithenam bija princeses Eleonoras dāvināts zelta pulkstenis ar veltījumu. Arī ar to varētu
padižoties! Bulgārijas karalienei tika aizsūtīts Šmithena
veidots fotoalbums no Mandžūrijas laika un piebilde, ka
viņš uzsācis ģimnāzijas veidošanas darbu Rīgas Jūrmalā. Eleonora pateicības
vēstulē novēlēja jaunajai skolai un tās vadītājiem
sekmes un uzplaukumu. Prutčenko bija ne vien
pārsteigts, bet arī šokēts - kaut kādai latviešu skolai veiksmi vēl kronēta
persona! Atļauja atvērt skolu tika dota, taču valsts ģimnāzijas tiesības tai
uzreiz nepiešķīra. Tas nozīmēja, ka darbu varēja sākt pirmās šķiras zēnu un
meiteņu ģimnāzijas ar valsts apmācību programmu. Taču skolotājiem, kuri
strādāja skolās bez pilnām valsts ģimnāzijas tiesībām, nostrādātos gadus neieskaitīja
izdienas stāžā, turklāt skolotāji vīrieši nebija atbrīvoti no karaklausības.
1909. gada 31. martā skolas veicinātāju sapulcē izveidoja 47
cilvēku grupu, kuri apņēmās materiāli atbalstīt ģimnāziju, pirmos piecus gadus
izmaksājot gadskārtēju pabalstu 1965 rubļu apmērā. Skolas garantu vidū bija arī
būvuzņēmējs Kristaps Morbergs un advokāts Fridrihs Grosvalds. Taču latviskas
skolas ideja netika vienprātīgi atbalstīta, turklāt skolas kritiķi bija ne
tikai vācieši. Paši latvieši ar aizdomām izturējās pret faktu, ka mācību
iestādē, kurā būs daudz skolotāju latviešu, kontaktos ar skolēniem tiks
izmantota tikai latviešu valoda. Tapat bija rezervēta attieksme pret to, ka abi
skolas vadītāji ir mācītāji - rezultātā sanākšot “baznīcas skola”, un bērni
attālināšoties no latviskās sabiedrības. Jāpiebilst, ka 1909. gadā latviešu sabiedrībai
ciešas saiknes ar luterāņu baznīcu tā arī nebija izveidojušās, jo pārsvarā
mācītāji joprojām bija vācieši. Тā kā pie ģimnāzijām bija paredzēti internāti, vecāki
uztraucās, ka tur dzīvošot nerātni bērni, kas ar sliktu piemēru ietekmēs
pārējos audzēkņus. Savukārt demokrātiski noskaņotā sabiedrība iebilda pret
skolas nosacīto izolētību, baidoties, ka tas radīs ko līdzīgu kastām, kā mēdza
notikt studentu korporācijās un angļu privātskolās.
Ļoti daudz iebildumu bija pret to, ka līdzās pastāvēs zēnu un meiteņu
internāti, kas neapšaubāmi novedīs pie ģimnāzijas audzēkņu mīlas dēkām. Šis
iebildums, iespējams, bija vienīgais, kas kaut kādā mērā izrādījās pamatots -
iemīlēšanās un dēkas, protams, bija, neraugoties uz audzitāju modrību.
Rezultātā internātos ieviesa vēstuļu cenzēšanu, tā mēģinot izslēgt iespēju jauniešiem
sarunāt romantiskas tikšanās.
Neskatoties uz šaubām un grūtībām, 1909. gadā sākās skolas
ēkas būvniecība. Priežu ieskautais divstāvu koka nams tapa pēc Eižena Laubes
projekta. Тā kā bija skaidrs, ka ēku līdz septembra sākumam nepagūs uzbūvēt,
Bērziņu laulātais pāris pārdeva savu māju Jēkabpilī un iegādājās skolai līdzās
esošo zemes gabalu, kā arī divas vasarnīcas no mākslinieka Georga Pūrica, kur
ierīkoja gan internātus, gan pagaidu klases zēnu ģimnāzijai.
1909. gada 21. oktobrī notika skolas oficiālā
atklāšana. Pēc dievkalpojuma skolas zālē
viesus aicināja uz svētku mielastu “latviskā garā”. “Kungi frakās,
dāmas balles tualetēs. Ieradies arī mācības apgabala kurators Sergejs Prutčenko
ar kundzi. Viss izdevās labi,” atcerējās Minna Bērziņa, Luda Bērziņa sieva,
kura kopā ar māsu Annu Šmithenu bija atbildīgas par internātiem.
Kad birokrātiskie un materiālie šķēršļi puslīdz bija novākti, vajadzēja
atrast skolēnus un pasniedzējus, kas viņus apmācītu. Vairāki bērni uz Dubultiem
pārnāca no Jēkabpils Tirdzniecības skolas, tostarp arī vēlākie mediķi Pāvils Mucenieks
un Pauls Stradiņš. Audzēkņu uzņemšanu izsludināja laikrakstos, bet visvairāk
deva personiskie sakari un rekomendācijas - no Vladivostokas uz Dubultiem
atbrauca latviešu orientālista un etnogrāfa, profesora Pētera Šmita dēls Pauls,
no Buhāras – medicīnas doktora, okulista Gustava Reinharda bērni, inženiera
Krūmiņa bērni pārcēlās no Teherānas. Dubultos mācīties ieradās rakstnieka un
mācītāja Andrieva Niedras bērni, arī mācītāja Jāņa Ozola trīs atvases. Protams,
skolēni nebija vien draugu un paziņu bērni - Heinrihs Šneiders un Jureks Mītke ieradās no Varšavas, Pjotrs Bespaļcevs un divi
aristokrāti Jakovs un Pjotrs Duņini-Bartovski - no Pēterburgas.
Pirmajā mācību gadā uzņēma 104 skolniekus un 82 skolnieces.
144 audzēkņi bija vietējie, 42 skolēni - no citām Latvijas pilsētām un ārzemēm.
Pavisam bija 11 klases - piecas zēnu un piecas meiteņu, kā arī viena kopīga
sagatavošanās klase.
Vēlākais politiķis un sabiedriskais darbinieks Bruno Kalniņš par
saviem skolas gadiem Dubultos atcerējās: “Mēs bijām kādi divdesmit zēni, ar
kuriem kopīgi izgāju skolas gaitas no otrās līdz septītajai ģimnāzijas klasei.
Jaunākajās klasēs man klājās grūti, jo biju jaunākais gados, daudzi mani
klasesbiedri bija pat 4—5 gadus vecāki. Tad bieži nācās ciest un piedzīvot
pārestības no stiprākajiem un vecākajiem skolniekiem. Attiecības uzlabojās
vecākajās klasēs. Visus sešus Dubultu gadus sēdēju vienā solā pirmajā rindā
kopā ar vēlāko dzejnieku Richardu Rudzīti, kas bija mūsu klases lielākais “zubrītājs”.
Īsāku laiku klasē bija vēl otrs nākamais dzejnieks Arvīds Peine (vēlāk Jānis
Sudrabkalns), bet viņam neveicās ar mācībām, un viņš drīz mūs atstāja. Viņa
pirmais dzejolis tika uzrakstīts Dubultu ģimnāzijā un ievietots audzēkņu izdotā
mēnešrakstā. Draudzīgs bija garais milzis Pēteris Krievs no Smiltenes, vēlākais
LSDSP biedrs 1918. gadā, virsleitnants Kalpaka bataljonā. Jautrs un labsirdīgs
bija Pauls Šmits, profesora Šmita dēls.”
Par Dubultu ģimnāzijas kancelejas vadītāju
kļuva vēlākais tautsaimniecības profesors universitātē Arnolds Aizsilnieks. Bērziņš
mācīja vācu un latviešu valodu, Fricis Šmithens - ticības mācību. Bruno Kalniņš
atcerējās: “Lai gan abi ģimnāzijas direktori (Bērziņš un Šmithens) bija
mācītāji, reliģijas mācīšana notika modemā garā. Fricis Šmithens mūs nespieda
daudz mācīties, bet aprobežojās ar paskaidrojumiem par svarīgākajām Bībeles
norisēm. Tad bija jāraksta rakstu darbi, bet tos Šmithens nekad nelasīja,
nelaboja un atpakaļ nedeva. Uz ceturkšņa liecībām visai klasei ielika apaļus piecniekus.
Šādos apstākļos es sešos gados Dubultu ģimnāzijā reliģijas laukā maz ko iemācījos.”
Fricis Šmithens savulaik bija vadījis paukošanas nodarbības
Letonijas korporācijā Terbatā un turpināja to arī Dubultu ģimnāzijas zēnu
internātā. Meiteņu ģimnāziju pirmajā pastāvēšanas gadā vadīja Sorbonnas
Universitāti beigusī Nadīna Zalcmane, kura pasniedza arī franču valodu.
Nākamajā gadā Zalcmanes vietā stājās Ella Freimane. Franču valodu gan meiteņu,
gan zēnu ģimnāzijā mācīja arī Grenobles Universitātes absolvents, vēlākais diplomāts
un ārlietu ministrs Ludvigs Sēja, kurš trenēja arī futbola komandu. Sējas
lielākais nopelns bija skolēnu ievērojamie sasniegumi franču valodas apguvē, kā
arī intereses ieaudzināšana par franču kultūru. Rūdolfs Jirgens Dubultos mācīja
senās valodas. Reizi nedēļā uz klavieru stundām ieradās Arvīds Daugulis, kurš
bija pabeidzis Pēterburgas konservatoriju, vēlāk zināms kā pirmais latviešu
profesionālais pianists. Matemātikas skolotājs un futbola treneris Eduards
Pulpe vēlāk kļuva slavens kā latviešu kara lidotājs. Par Pulpi savās atmiņās stāstīja
arī Bruno Kalniņš: “... viņa ietekmē Dubultu ģimnāzijā sāka spēlēt tolaik Krievijā
vēl maz pazīstamo futbolu. Viņš dabūja no vietējā mežziņa brīvu pļavas gabalu
Jaundubultu mežā, kur ierīkoja pirmo futbola laukumu. Varu droši teikt, ka pamats
tam, ka vēlāk dibināju Strādnieku sporta savienību, bija likts jau tolaik Dubultu
mežā. Mūsu ģimnāzijas komanda dažus gadus vēlāk pieveica labākās Rīgas ģimnāzijas
un izcīnīja pirmo vietu visā Rīgas mācību apgabalā.”
Jānis Kuga bija zīmēšanas skolotājs, dabas zinības mācīja
Matvejs Rācenis, kurš kopā ar skolēniem daudz nodarbību
aizvadīja dabā un iesaistīja audzēkņus dažādu paraugu un herbāriju vākšanā.
Savukārt vēsturi Dubultos pasniedza Jānis Sīlītis, kurš
bija studējis filoloģiju Pēterburgā un bija izcils klasisko valodu pratējs
un tulkotājs. Kolēģi un arī skolēni viņu raksturoja kā pedantu,
kurš spēja audzēkņus novest līdz asarām.
Lai arī ģimnāzijā darbojās patiešām spoži mācībspēki, netrūka
arī neveiksmju. Gadījās, ka skolotāji nevarēja tikt galā ar disciplīnas
ieviešanu klasē. Reiz kāda Hercfelda jaunkundze, kas bija ieradusies no
Hamburgas, lai internāta audzēkņiem vadītu papildu
nodarbības vācu valodā, ar papīra strēmeli aizlīmēja muti izslavētam ģimnāzijas
nerātnelim Pjotram Bezpaļcevam. Jaunkundzei skola bija
jāatstāj.
Par Dubultos valdošo disciplīnu domas dalījās,
piemēram, advokāts, sabiedriskais darbinieks, lektors
Vīnes Universitātē Nikolajs Valters atcerējās, ka
ģimnāzijā valdīja vienkāršības un cilvēcības gaisotne,
savukārt Bruno Kalniņš rakstīja: “Skolas gars bija konservatīvs
un disciplīna stingra. Pats direktors bija bargs un dusmu brīžos mēdza kliegt.” Jūrmalnieces Elizabetes Dumpes atmiņās bija saglabājies
iespaids, ka skolā valdījis reakcionārs pārkrievošanas gars un skolotāji
pārsvarā bijuši krievi, turpretī Jūrmalas iedzīvotājai Alisei Stirnai šķita, ka
skolā valdīja kārtība un disciplīna un strādāja izcili
skolotāji.
Disciplīna patiešām bija stingra - audzēkņiem pulksten astoņos
ik rītu bija jāierodas uz rīta lūgšanu, bet vakarā astoņos obligāti jāatrodas
internātā. 1910. gada avīzē Dzīve publicēts raksts ar nosaukumu Bargas skolas -
intervija ar kādu internāta audzēkni: “Skola tiek vadīta tādā garā, par kādu
valsts domē runā Puriškēvičs... Lielākā daļa skolnieku pansijās. Pansija
līdzinās kazarmai. Stingri noteikts laiks, kad mācīties, ēst, pastaigāties,
gulēt utt. Mēs tiekam pilnīgi noslēgti no ārienes.” Lasīt drīkstēja tikai skolas
bibliotēkas grāmatas. Žurnālus un laikrakstus ienest internātos bija aizliegts.
Reiz kāds ģimnāzijas audzēknis, ebreju zēns, noģībis, kad Ludis Bērziņš uz viņu
sakliedzis. Vēlāk, ārstu un personāla ieskauts, viņš saucis: “Nemieriniet mani,
mieriniet manus vecākus! Direktors - mans slepkava!” Vēlāk, kad šis puisis
absolvēja ģimnāziju, viņš pateicās tās vadītājiem, kas izveidojuši mācību
iestādi, kur audzēkņus nešķiro pēc mantiskā stāvokļa un tautības.
Šmithena un Bērziņa ģimnāzijas piedzīvoja gan labus, gan
sliktus laikus, bija radošas veiksmes un arī zaudējumi. Problēmu bija daudz -
cīņa par ģimnāziju pilnu tiesību iegūšanu noveda pie pozitīva rezultāta tikai
daļēji, tās iegūstot meiteņu skolai, bet zēniem palika vien tā dēvētās pustiesības.
Lielākā problēma bija finanses – vietējā sabiedrība prasīja lētāku skolu, taču
izglītības maksa nemitīgi pieauga. Katru gadu ģimnāzijas dibinātāji konstatēja
faktu, ka budžetā atkal vērojams iztrūkums un ēkā ieguldītā nauda joprojām ir
parāds, kas jāatmaksā. Mācību apgabala jebkurā bridī varēja atsūtīt revidentu,
iepriekš par to nebrīdinot, un tā arī rīkojās. Šo revīzijas protokolu ierakstos
lasāms, ka ģimnāzijas gan “priekšzīmīgi nostādītas”, bet īpaši izcelts
nacionālais jautājums. Acīmredzot tā bija norāde uz vienu latviešu valodas stundu
vecākajās ģimnāziju klasēs, kā arī lielo latviešu audzēkņu un skolotāju skaitu.
Iespējams, labāko raksturojumu Dubultu ģimnāzijai devis Bruno Kalniņš, kurš
bija arī tās bargākais kritiķis: “Dubultu ģimnāzija deva man labu izglītību,
sevišķi franču un krievu valodā. [..] Galvenais tomēr bija, ka mēs, dubultnieki,
augām latviskā vidē un bijām vismaz daļēji pasargāti no Rīgas ģimnāziju
krieviskā sloga.”
1915. gadā vasarā, tuvojoties frontei, no Rīgas un Rīgas Jūrmalas
evakuēja visas valsts iestādes, arī skolas. Fricim Šmithenam izdevās sarunāt
vilciena vagonu, kur iekraut daļu ģimnāziju inventāra. Kādā jūlija dienā
Bērziņu ģimenei paziņoja, ka ēkas tiks aizdedzinātas un viņiem steigšus jāpamet
mājas. Uz Dubultu staciju visi devās kopā: Opšu ģimene, Fricis Šmithens ar māsu
Annu, Ludis Bērziņš ar sievu un trim maziem bērniem, no kuriem jaunākais vēl bija
zīdainis. Pievienojās arī trīs ģimnāzijas audzēkņi, kuriem vecāki nebija
varējuši atbraukt pakaļ, un divas kalpotājas. Viņi devās uz Tērbatu, lai tur,
atkal sākot no nulles, atjaunotu ģimnāzijas darbu.
1920. gadā Eižena Laubes projektētajā ēkā sāka darboties Rīgas
Jūrmalas pilsētas ģimnāzija. 1934. gadā tā pārcēlās uz bijušo Dubultu kūrmāju
Pils ielā 1. No 1935. gada līdz Otrajam pasaules karam bijušajās ģimnāziju
telpās atradās Sieviešu palīdzības biedrības trūcīgo bērnu internāts, pēc kara
līdz 1968. gadam - Rīgas 21. vidusskola ar krievu mācību valodu, 70. gados -
bērnu bibliotēka, DOSAAF, jauno jūrnieku klubs Rumbs, bet 80. gadu beigās un
90. gadu sākumā - Tautas frontes Jūrmalas nodaļas mītne.”
Mūsdienās ēka saglabājusies nepilnā apjomā, tā stāv tukša, pamesta un brūkoša. Ēku it kā Jūrmala nopirkusi, aplikusi apkārt zaļu tīklu un laikam gaida, kad tā sabruks.
Adrese: Jūrmala, Strēlnieku prospekts 32
