Senākās ziņas par Dikļu muižu ir saglabājušās no 15. gadsimta sākuma, kad tā bija Rīgas bīskapijas lēņu zeme un tika iznomāta Tomasam Rezem. Pēc tam to pārdeva Heinriham Veiptem. 1456. gadā viņš toreiz vēl par Pāles muižu saukto īpašumu līdz ar Idelbenes, Kalnenes un Sedlenes ciemiem, kopskaitā 30 akru zemes, notirgoja Detlefam fon der Pālenam par 5200 vecajām Rīgas markām. Pēc D. fon der Pālena nāves muižu 1490. gadā mantoja viņa dēls Georgs. Zināms, ka 1631. gadā Dikļu muiža piederēja Jēkabam fon der Pālenam, kam Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs tā paša gada 7. jūlijā piešķīra arī Vīķu ciemu, kas agrāk ticis dēvēts par Vecmuižu un jau kopš 1517. gada piederēja Reinholdam fon der Pālenam, kad tam to uzdāvināja Rīgas arhibīskaps Kaspars, bet kura pēcnācēji brāļi Georgs un Fabiāns fon der Pāleni to bija pārdevuši savam svainim Reinholdam Gothauzenam, kura vārdu vēl 20. gadsimta 20.-30. gados bija saglabājušas Dikļu pagasta Grotužu mājas.
1722. gada rudenī fon der Pālenu dzimta Dikļu muižu, kurā valdījuši 300 gadus, līdz ar Vīķu ciemu par 8 000 valsts dālderiem pārdeva virsstaļļmeistaram grāfam Kārlim Gustavam Lēvenvoldem, no kā to pēc viņa nāves mantoja viņa atraitne Šarlote, dzimusi fon Rozena. Viņa savukārt 1760. gadā pili pārdeva Margaretai fon Tīzenhauzenai, dzimušai fon Šternfeltai, par 35 tūkstošiem Alberta dālderu. Pēc viņas nāves to mantoja dēls, apriņķa tiesnesis, Georgs Johans fon Tīzenhauzens, kas to tālāk novēlēja savam dēlam, asesoram Georgam Fabiānam fon Tīzenhauzenam.
Volfu dzimtas rokās Dikļu muiža nonāca 1860. gadā, kad par 126 tūkstošiem rubļu to iegādājās barons Pauls fon Volfs. 1903. gadā par muižas īpašnieku kļuva viņa dēls Manfreds Volfs, bet 1919. gadā pēc viņa nāves – atraitne Irēna Volfa, dzimusi fon Mola, un meita baronese Eva Volfa.
1818.gadā muižā uzveda muižas kalpotāja Jāņa Peitāna pārtulkoto F.Šillera lugu “Laupītāji”, aktieri bija Dikļu zemnieki. Savukārt 1864.gadā Dikļu mācītājmuižas parkā norisinājās mācītāja un rakstnieka Jura Neikena organizētie dziesmu svētki.
Pašreizējās Dikļu pils celtnieciba pabeigta 1896.gadā, kad nojauca veco muižas ēku. 1937.gadā tai izbūvēja otro stāvu. No tā laika pilī atradās tuberkulozes sanatorija, bet 1974.gadā te atvēra Traumatoloģijas un ortopēdijas rehabilitācijas slimnīcu, kas pastāvēja līdz 1993.gadam. 2000.gadā pilī iekārtoja viesnīcu. Te skatāmas vairāk kā 20 restaurētas krāsnis un kamīni.
2000.
gadā pili iegādājās Elmārs Švēde, Egons Mednis, Normunds Grīva un Andris
Putāns, kuri izveidoja a/s „Dikļu pils”. Dikļu muižas kompleksā pašlaik
ietilpst trīs ēkas – pils, klēts un kūts. Pils restaurācija tika veikta,
respektējot visu senatnīgo. Ir atjaunota ēkas simetrija, restaurēti koka
apdares elementi, krāsnis un kamīni. Pilī ir izveidota seno krāšņu kolekcija -
21 krāsns, no kurām 3 bijušas muižai piederīgas. Dikļu muižas ansambļa otrā
būtiskākā sastāvdaļa ir klēts, kas ir vēcāka par pili un varētu būt celta 18.
gadsimta beigās vēlīnā klasicisma formās, ar Vidzemes klētīm neraksturīgi
majestātisku portiku. Klēts daļu no sava sākotnējā izskata ir zaudējusi. 2007.
gadā uzsākta Dikļu muižas klēts atjaunošana, ko plānots pabeigt 2008. gada
pavasarī. Klēts ēkā būs 14 viesnīcas istabas, 200 m2 liela zāle mākslas
izstādēm, kas būs piemērota arī semināru un svinību rīkošanai, kā arī tiks
atjaunots velvētais vīna pagrabs.
“Mežurgas” ir Dikļu muižas smēde, kas pēc 1922. gada agrārreformas kā
jaunsaimniecība tika iedalīta J. Bārītim. Vispirms tika uzcelta muižas smēde,
vēlāk piebūvēta kalpu māja. Vienā ēkas galā bijis varens skurstenis, bet fasādē
bijusi iebrauktuve ar divviru vārtiem. Mežurgu apkārtnē ir arī citi interesanti
objekti. Savdabīga vēstures liecība ir muižas suņu kapsēta – neliels uzkalniņš
upes ieskautās zemes mēles galā. Uz Zundes upītes bijis senāko Dikļu dzirnavu
ezers, kura dambja gals atnācis līdz Mežurgām. Kādreiz tajā rakts grāvis un
atrasti krustām likti ozolkoka klājieni.Tieši aiz mājas logiem atradās līdzena
upes terase, kas tika izmantota kultūras (zaļumballes, iesvētīšanas u.c.) un
sporta pasākumiem. Pagasta aizsargi šeit bija ierīkojuši sporta un atpūtas
kompleksu.
Par
Dikļu pili klīst arī dažādas leģendas. Piemēram, laikā, kad nākuši virsū kari,
barons klusiņām aizgājis aiz baznīcas, noskatījis klusu vietu, kur pilnmēness
naktī krīt gaiļa ēna un noracis tur zeltu un dārglietas. Barons kara laikā
gājis bojā. Meklētāji vairākkārt rakuši. It īpaši viens – ar uzvārdu Alksnis,
kurš tā arī par Zelta Alksni iesaukts. Vēlāk viņš pazudis. Varbūt atradis
zeltu? (izmantoti materiāli no grāmatas A.Plaudis “Ceļvedis pa teiksmu pilīm”,
2.daļa un http://diklupils.lv/diklu-pils-vesture/vesture/ )Adrese: Kocēnu novads, Dikļu pagasts, Dikļi
