(Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)
1988.gadā “Komunisma rīts” raksta par dzirnavām: “Ap 1857. gadu bijušā Degoles muižā uz lēzena pakalna uzcēla vējdzirnavas. 1892. gada adrešu grāmatā minēts, ka šai laikā dzirnavas piederējušas Kurzemes bruņniecības Degoles muižai, kuru nomājis barons A. Renne (Roenne). Dzirnavas savukārt nomājis Kārlis Trēde, un pēc viņa nāves dēls Jānis Trēde. Pēc I pasaules kara, kad īstenoja Latvijas zemes reformu, dzirnavas līdz ar 5 pūrvietas lielu amatnieka zemi piešķīra to ilggadējam nomniekam Trēdem. Degoles vējdzirnavās ar vēja spēku pārtrauca malt 1963. gadā, jo 1955. gadā uztaisītie spārni vairs nebija lietojami. Tad tajās strādāja Trēdes dzimtas trešās paaudzes melderis. Pēc tam šajās dzirnavās vēl mala līdz 1970. gadam, bet spēka vietā izmantoja gan traktora motoru, gan elektromotoru. Šo vējdzirnavu korpusam ir nošķelta konusa forma, tā augstums ir 14,6 m, ārējais diametrs pie pamatnes 13,6 m, bet augšējā daļā 7,2 m. Sienu biezums pie pamatnes ir 1,7 m, bet augšējā daļā 0,6 m. Dzirnavu korpuss apmēram 9,5 m augstumā ir rūpīgi mūrēts no laukakmeņiem, apakšējā daļā ar lielākiem, aug šā ar sīkākiem akmeņiem. Korpusa augšdaļa, kā arī durvju un logu apmales mūrētas no māla ķieģeļiem. Sākotnēji korpusa mūris bija no abām pusēm apmests un nobalsināts. Virs korpusa bija pusapaļa galva, kurā uz vārpstas nostiprināja četrus spārnus. Sākumā bija tādi spārni, kam katra spārnu koka vienā pusē bija vēja dēļi, bet otrajā pusē redeles, uz kurām uzvilka buras. 1938.gadā uztaisīja automātiskus spārnus. Tad katra spārnu koka vienā pusē bija vēja dēļi, bet otrajā pusē kustīgi nostiprināti dēlīši (žalūzijas). Šāda veida spārni izmantoja tikai tādu vēja jaudu, kas bija nepieciešma. 2,2 m augstumā no zemes apkārt dzirnavām uz korpusā nostiprinātām radiālām sijām bija apmēram 2,3 m plata grīda (tilts, galerija). No tilta melderis apkalpoja spārnus, spārnu bremzi un pagrieza dzirnavu galvu tā, lai spārni būtu pret vēju. Degoles vējdzirnavas ir holandiešu tipa vējdzirnavas, tām tikai galvu ar tajā nostiprinātiem spārniem pagrieza pret vēju. Šādas holandiešu tipa vējdzirnavas, kam bija mūra korpuss un tilts, Latvijā 20.gadsimtā bija visizplatītākais vējdzirnavu tips. Jāatzīmē, ka šīs bija arī tā saucamās kroga dzirnavas. Jo pie tām apmēram 40 m attālumā Tukuma— Jaunpils ceļa malā atradās Degoles krogs, kas bija celts no laukakmeņiem un māla kleķa javas. Šo krogu nojauca melioratori 1972. gadā. Kad bija ilgi jāgaida uz savu malšanas reizi, tad malēji labību bieži atstāja dzirnavās, zirgus novietoja kroga stadulā, bet paši uzkavējās krogā. Bija arī tādi malēji, kas brauca uz kroga dzirnavām tad, kad vējš nepūta. Tad varēja savu malšanas kārtu ilgāk gaidīt krogā. Degoles krogā alu pēdējo reizi dzēra I pasaules kara laikā, vēlāk izmantoja vienīgi kroga stadulu, kad tur aukstā laikā malēji novietoja savus zirgus. Galvenais, ko veica šajās dzirnavās, bija graudu rupjā malšana maizei un lopiem. No nelielas atvestās labības daļas izgatavoja grūbas, putraimus un uzlabotus miltus. Bez tam ar ripzāģi zāģēja arī jumta dēlīšus un pat malku. Tad ripzāģi novietoja ārpusē pie durvīm un to grieza ar siksnu pārvadu, kas jaudu pārnesa no vertikālās vārpstas. Visu šo darbu veikšanai Degoles vējdzirnavās bija trīs malšanas gaņģi, grūbotājs, putraimu skaldītājs, putraimu siets, bīdelēšanas cilindrs un neliels cilindrs, caur kuru laida rupji samaltos miltus, lai iegūtu smalkāku frakciju (zaubermiltus). Labības maisus uz bēniņiem pacēla ar tītavu, kuru grieza berzes pārvads. Laiku pa laikam dzirnakmeņi nodila. To miltu celiņus vajadzēja atjaunot. Dzirnakmeņu nocelšanai no vārpstas un apgriešanai sākumā izmantoja bomjus, laužņus, ķīļus, kraķīšus, bet pēdējā vējdzirnavu darbošanās laikā speciālu kronšteinu ar skavu un ceļamo skrūvi, ko ierīkoja pie tā malšanas gaņģa, kura dzirnakmeņus vajadzēja asināt. Degoles vējdzirnavu sīkais inventārs jau apmēram 10 gadus papildina Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja fondus. Šo dzirnavu mehānismi, izņemot dzirnakmeņus, skrūves dažādas asis un sīkās detaļas, ir taisītas no koka. Jaudu, ko uzņēma spārni, uz dzirnakmeņiem pārvadīja no koka taisīti zobrati. Lielāko koka zobratu ārējie diametri ir 3 un 3,5 metri. Dzirnavu vidū ir centrālā vertikālā vārpsta jeb velbomis. Šis sešpadsmitstūrainās priedes koka vārpstas caurmērs apakšējā galā ir 75 cm, bet garums 11,5 m. Grūti iedomāties, kā mūsu senči vienīgi ar cirvi spēja uztaisīt tik lielu un precīzu vārpstu. Degoles vējdzirnavu stipri izdilušie trepju pakāpieni un grīdas dēļi liecina par to, cik daudz pa tiem staigāts, kad melderim kā jūrniekam uz burenieka katra vēja brāzma bija jāizmanto, lai darbinātu iekārtas. Daļa no iekārtām šajās vējdzirnavās vēl saglabājusies un ir iespējams tās restaurēt. Šajās vējdzirnavās ir labi saglabājušās arī margotās divviru durvis. Tas ir vērtīgs latviešu tautas celtniecības dekoratīvais elements, un nevienās mūsu lauku dzirnavās līdzīgi veidotas durvis nav sastopamas. Tāpēc šīs margotās durvis būtu saglabājamas kā eksponāts, bet to vietā jāuztaisa tādas pašas jaunas durvis.
Lai apgūtu amata prasmi, melderi bieži taisīja darbojošos maketus. Gan tādus, ar kuriem varēja pūru pa dienu samalt, gan arī daudz mazākus. Arī Degoles vējdzirnavu melderis Jānis Trēde 1936. gadā uztaisīja šādu apmēram 1 m augstu vējdzirnavu maketu un uzdāvināja to savam dēlam, lai rosinātu viņu pievērsties meldera amatam.
Degoles vējdzirnavas ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis un iekļauts republikas tehnikas vēstures pieminekļu saraksta projektā. Tās ir pārdzīvojušas divus karus, izturējušas lielas vētras, tagad cilvēku nevērības dēļ nonākušas avārijas stāvoklī. 1984. gadā tika izstrādāts Degoles vējdzir navu avārijas stāvokļa likvidēšanas projekts, bet ne Degoles ciema izpildkomiteja, ne padomju saimniecība «Vienība», kuras teritorijā šīs dzirnavas atrodas, projekta īstenošanā neko nedarīja. Šogad Tukuma rajona starpsaimniecību kombinētās lopbarības ražošanas apvienība «Straume» pārņēmusi Degoles vējdzirnavas savā pārziņā un uzņēmusies šo dzirnavu atjauno šanu. Apvienības direktora M. Rozenberga un inženiera celtnieka A. Saukāna noteiktā lietišķā rīcība ir paraugs, kā saimnieciskajiem vadītājiem jārisina tautas materiālās kultūras pieminekļu saglabāšana. Pie dzirnavām ir labi iekārtota pārvietojama mājiņa, kur strādniekiem dzīvot. Vairāk nekā mēnesi Degoles vējdzirnavās rosās strādnieki, kurus vada jelgavnieks N. leviņš. Darbā piedalās Vides aizsardzības kluba aktīvisti rīdzinieki N. Ceipe, A. Žukovskls un citi. Dzirnavām jaunus logus un durvis jau uzsācis izgatavot meistars E.Terliņš Sēmes ciema Mežniekos. Viņam ir 55 gadus liela galdnieka darba prakse. Par darbu izpildīšanu ir noslēgts līgums ar Latvijas Kultūras fonda Amatnieku brālību. Pašlaik paredzēts vējdzirnavas atjaunot tā, lai no ārpuses izskatītos tādas pašas, kādas tās bija agrāk. Bez tam tiks saglabātas visas iekārtas, kuras vēl ir šajās dzirnavās. Atjaunotās dzirnavas ar savu skaistumu piesaistīs garāmbraucēju uzmanību un atgādinās, ka šeit nav aizmirsts vecais graudu apstrādes piemineklis. Līdztekus restaurācijas darbiem notiek dzirnavu izpēte. Tiek zīmēti un fotografēti to mezgli un detaļas, pierakstīta informācija, kuru iespējams iegūt. Vēlāk ar šiem materiāliem varēs iepazīties Latvijas PSR Vēstures muzejā. Dzirnavu korpusa mūra sienā ir atstāta ni ša. Tajā tiks iemūrēta pudele, kurā būs arī šis raksts. Lai rajona iedzīvotāji vairāk cienītu savu dzimto pusi, aktivizētos saglabāt vēstures pieminekļus un seno lauku arhitektūru, laiku pa laikam virs Degoles vējdzirnavu 130 gadus vecajiem mūriem plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Bez neatliekamas un aktīvas vietējo iedzīvotāju līdzdalības vides sakopšanas darbs rajonā nebūs padarāms.”
Adrese: Tukuma novads, Degoles pagasts, Degole