Daugavgrīvas cietoksnis

                                                     (Fotografēts 2018.gadā, V.S. foto)

                                                                  (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)


Šobrīd Daugavgrīvas cietoksnis ir brīvi pieejams un apskatāms. Visas ēkas ir sliktā stāvoklī, kā jau tas parasti notiek, ja tajās pasaimniekojusi padomju okupācijas armija. Cietoksni patreiz apsaimnieko Vladimirs un Sandra Jakušonoki no organizācijas “Bolderājas grupa”. Iepriekš Privatizācijas aģentūra to bija nodevusi SIA “Aumeistaru muiža” rīcībā, cerot, ka tiks piesaistītas investīcijas, bet cerības nepiepildījās. Sabiedriskajai organizācijai "Bolderājas grupa" naudas nav, bet viņu spēks ir dziļajās vēstures zināšanās. Vladimirs Jakušonoks jau no skolas laikiem sācis interesēties par cietokšņa vēsturi. Bolderājas grupas aizsākumus var datēt ar 1987.gadu, ar Atmodas procesiem. Smieklīgi, bet tolaik Daugavgrīvas cietoksni tautā saukuši par Petrova cietoksni, jo visu šeit noteicis trešā ranga kapteinis Petrovs. Tad nu divi tikko nodibinātā Vides aizsardzības kluba (VAK) biedri – Vladimirs Jakušonoks un Vello Remerts, lūguši Petrovam atļauju cietokšņa senākās būves – pulvertorņa apsekošanai. Petrovs bijis pat ļoti pretimnākošs, no Padomju Armijas līdzekļiem piešķirta pat nauda pulvertorņa restaurācijai. Diemžēl restaurācija tā arī nav notikusi, sekoja perestroika, Atmoda. Juku laikos, armijai pošoties promiešanai, piešķirtā nauda pazudusi. Bet Bolderājas grupa joprojām savā "Facebook" lapā turpina apzināt Daugavgrīvas cietokšņa vēsturi, meklēt vēsturiskus materiālus, sarunāties.
Sandra Jakušonoka stāsta par 1919.gadu, Latvijas Brīvības cīņām, kad, pateicoties angļu un franču sabiedroto atbalstam, Daugavā stāvošo angļu un franču kara kuģu artilērijai, 9.Rēzeknes kājinieku pulks izcēlās Daugavgrīvas cietoksnī un padzina no tā Bermonta karaspēku.
Grūdiens cietokšņa atklāšanai plašākai sabiedrībai bijusi 2014.gada Eiropas kultūras galvaspilsētas apkaimju programma. Bijusi reize, kad cietoksnī ieradušies trīs pilni autobusi ar mūziķiem, vēsturniekiem, interesentiem, un tad tā jūsma par daudziem mazzināmo Rīgas cietoksni sākusi izplatīties no mutes mutē. Te tikušas sarīkotas gan mākslas izstādes, gan dzejas vakari, koncerti un festivāli.

Savukārt 2002.gada maija “Austrālijas latvietī” žurnālists un preses fotogrāfs Nikolajs Gūtmanis raksta atmiņas par cietokšņa apmeklējumu un tā vēsturi – “Nevar teikt, ka Daugavgrīvas cietoksnis būtu ļoti iecienīts tūrisma objekts. Patiesībā tur nevienu nelaiž iekšā. Bet man ļoti gribējās to redzēt tādēļ, ka "Rīgas Balsī" nesen parādījās cietokšņa foto uzņēmums no gaisa: tāds kā sešlapu zieds ar nedaudz noapaļotām lapām. Nav jau nemaz tik tālu no Rīgas centra, varbūt 17 km pa Daugavgrīvas ielu uz jūras pusi. Vecā, garā Daugavgrīvas iela man labi pazīstama no tām dienām, kad krievi okupēja Latviju 1940.gadā. Atlaists no darba Latvijas Darba Kamerā, es kļuvu noliktavas pārzinis Siporex ķieģeļu laukumā Rīgas ģipsī. 10 km ik dienas uz divriteņa turpu un atpakaļ pa Daugavgrīvas šoseju līdz cementa putekļos tīta jam Podragam Daugavas krastā. Nesenā izbraucienā ar auto devāmies tālāk, cauri Bolderājai, pāri Buļļupītes vecajam dzelzs tiltam, un mēs bijām Flotes ielā, kas gāja tieši gar cietokšņa rajona augsto mūra sienu, kā tas krievu laikos bijis ap visām armijas novietnēm. Iela negāja cietoksnim apkārt, bet atduras pie vārtiem ar sarkanām strīpām un pavisam iespaidīgu sarga māju, kas mirdzēt mirdzēja aukstajā pavasara saulē. Kad trijatā atgrūdam durvis, sargs pielēca kājās un krieviski apgalvoja, ka cietokšņa te neesot. Norādīja uz vārtiem tālumā. Te jāatzīmē, ka mēs ļoti labi zinājām, ko gribam. Es biju izlasījis 6 lapaspuses Latviešu konversācijas vārdnīcā, kā arī Daugavas rakstu 4.sējumā 18 lapaspuses, autors Arvis Pope. Es biju arī apzvanījis vairākus cilvēkus amatos Rīgā un apstājies pie Doles muzeja direktrises Dainas Lasmanes. Viņa strādāja pie kāda projekta, kas bija ļāvis būt Daugavgrīvas cietokšņa iekšpusē. Pa telefonu izvaicāju, kā tur iekšpusē izskatās. Tur esot tukšas un pamestas kazarmju ēkas. Jau no tāluma redzamais tornis, kas būvēts cietokšņa kapelai, pārvērsts par ūdenstorni. Ja jau iekšā nelaida, fotografēju pāri ūdenim ap cietoksni redzamos augstos zemes vaļņus ar betona stūriem ik liekumā. Cik pretīgs un pamests te viss tagad izskatījās. Krituši koki puva un kalta pāri ceļam; visur atkritumu kaudzes ar kastēm, pudelēm, veciem zābakiem un salauztām lietām. Galīgi satrunējuši kuģu piestātnes baļķi. Atskatoties vēsturē vispirms jāzin, ka patreiz redzamais ir Daugavgrīvas otrais cietoksnis. Pirmais atradās tagadējās Vecdaugavas labajā krastā pie Skanstenieku mājām. To iznīcināja jau 1680.gadā un redzami vairs tikai bijušo zemes vaļņu pauguri. Senos laikos Daugava ietecēja jūrā tur, kur tagad Vecāķi, bet Lielupe bija tikai Daugavas pieteka iepretī Mīlestības saliņai. Savu tagadējo ieteku jūrā Lielupe izlauza tikai 1697.gadā, bet ap 10 km garo atlikušo veco tecējumu nosauca par Buļļupi. Daugavgrīvas cietoksni, ko redzam šodien, aizsāka celt poļi jau 1596.gadā, bet, kad pēc viena no neskaitā majiem kariem tas nonāca zviedru rokās, zviedru karalis Gustavs Ādolfs te ieradās personīgi un 1624.gadā pavēlēja būvēt īstu cietoksni. No šejienes taču varēja kontrolēt gan tirdzniecību jūrā, gan ceļu pa Daugavu uz Rīgu. Jau toreiz uzcēla 6 kazarmju ēkas, baznīcu, izvietoja 21 lielgabalu. Garajā cietokšņa likteņstāstā mani iespaidoja Polijas ķēniņa sakšu karapulks, kas 1700.gada naktī, karavīru sievām piedaloties, uzbrucis cietoksnim, un no 2000 uzbrucējiem puse kritusi. Cietoksni aizstāvējis 500 vīru zviedru garnizons, kas ieraudzījis, ka pa aizsalušās Daugavas un Lielupes ledu uzbrucēji nāk no visām pusēm, kāpēc nolēmis cietoksni atstāt bez kaujas. Bet jau pēc gada klāt atkal zviedru karalis Kārlis XII ar 500 vīriem un 120 jātniekiem, un šoreiz nu savukārt sakši "ar stipru mūziku un karogiem" atmetuši cietoksni zviedriem. Beigas vēl tālu, līdz uz skatuves parādījās krievu Pēteris I, lai "cirstu savu logu uz Eiropu". Pēc 90 zviedru gadiem sākās krievu laiki, izgaistot 1.pasaules kara virpulī. 1915.gadā, kad atskanēja aicinājums "Pulcēties zem latviešu karogiem," tieši Daugavgrīvas cietoksnī sākās latviešu bataljonu formēšana. Trīs pirmie kritušie guldīti Rīgas brāļu kapu sākuma vietā, bet vēlāk bataljoni piedalījās slavenajās Ziemsvētku kaujās.”

Adrese: Rīga, Birzes iela 2