Kokneses viduslaiku pils (castrum Kukonois, Kokenhusen, Kukennoys, Cocanis, Cokenhuzen)

                                                         (Fotografēts 2012.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                      (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)     

                                                                       (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)
                           


Tā ir viena no lielākajām un nozīmīgākajām viduslaiku pilīm Latvijā. Ainaviskajā, 30 metrus augstajā ķīļveida kalnā starp Pērsi un Daugavu jau pirms tās atradās latgaļu pilskalns un tās valdnieks Vesceke. Rīgas arhibīskapa mūra pils celtniecība šeit uzsākta 1209.gadā, neilgā laikā tapa milzu pils ar priekšpili un nocietināto Kokneses pilsētu tai līdzās.
1209.gadā bīskaps Alberts lika Koknesē uzcelt labi nocietinātu pili. Vienu trešdaļu no pils viņš nodeva Zobenbrāļa ordenim, divas trešdaļas izlēņoja bruņiniekam Rūdolfam no Jērihovas. Ordenis un Rīgas bīskaps Koknesē kopā valdīja neilgi. 1213.gadā bīskaps Alberts apmainīja ordeņa Kokneses daļu pret Autīnes novadu un šādi kļuva par vienīgo Kokneses īpašnieku. Pāvests Aleksandrs IV 1255.gadā apstiprināja, ka Koknese ir Rīgs arhibīskapa īpašums. Nākamais Kokneses pils lēņa turētājs bija bruņinieks Meinards, tad Dītrihs. 1221.gadā Dītrihs pie Kokneses ar 15 vāciešiem un 74 latgaļiem sakāva 600 vīru lielu lietuviešu sirotāju pulku. 1269.gadā, apprecot Dītriha atraitni Sofiju jeb vai atpērkot no viņas mantojuma tiesības, Koknesi lēņa valdījumā ieguva Hanss Tīzenhauzens. Tīzenhauzeni Koknesē valdīja līdz 1397.gadam - šajā gadā arhibīskaps Johans V no Valenrodes visu pili paturēja sev. Tagad pili pārvaldīja arhibīskapa iecelts fogts. Koknese kļuva par vienu no trim arhibīskapa galda pilīm - ik gadu šeit vasarā uzturējās pats arhibīskaps ar savu galmu. 15.gadsimta pirmajā ceturksnī - arhibīskapa Heninga Šarpenberga laikā - pils tika pārbūvēta, tai skaitā tika uzcelts tornis - Garais Henings.
Jau 13.gadsimtā līdzās pilij sāka veidoties Kokneses pilsapmetne. 1277.gadā Rīgas arhibīskaps Johans I no Lūnes Koknesei piešķīra pilsētas privilēģijas. Šajā dokumentā minēts arī pilsētas mūris - tātad pilsētas tipa apmetne Koknesē pastāvēja jau pirms tam. Pēc Livonijas valsts sabrukuma Kokneses pils un pilsēta nonāca Polijas pakļautībā. 1577.gadā Koknesi, arī pili, ieņēma Ivana IV karaspēks. Taču vēlāk pilī atkal nostiprinājās poļi. 17.gadsimta sākuma poļu-zviedru karos pils vairākas reizes nonāca gan zviedru gan poļu rokās. 1621.gadā Gustava II Ādolfa karaspēks pili ieņēma pēc 16 dienas ilga aplenkuma. 1636.gadā zviedri Koknesi izsludināja par apriņķa pilsētu - līdzās trim pārējām - Rīgai, Tērbatai un Pērnavai. 1656.gadā Koknesi ieņēma Alekseja Mihailoviča karapulki, krievi Koknesi pārdēvēja par Dmitriju, šeit uzsāka ierīkot Krievijas eksportpreču centrālās noliktavas. Jau 1661.gadā Koknesi atkal bija ieņēmuši zviedri.
Pēc daudzajiem kariem 17.gadsimta otrajā pusē Kokneses pilsēta panīka. Pēc Jaunjelgavas nodibināšanas pilsēta zaudēja arī tranzīta centra nozīmi. 1700.gadā, Ziemeļu kara laikā, Kokneses pili ieņēma poļu-sakšu karaspēks. Pēc zaudētās Spilves kaujas sakšu pulkvedis Ādams Heinrihs Bose 1701.gada 25.jūlijā pulksten 5 no rīta uzspridzināja abus Kokneses pils rietumu torņus un pili pameta. Kopš šī laika pils vairs nav apdzīvota.
1744.gadā Krievijas ķeizariene Koknesi dāvināja grāfam Šuvalovam. 1780.gadā pili nopirka Oto fon Lēvenšterns - viņa dzimtas rokās Koknese palika līdz 1920.gada agrārajai reformai. Netālu no viduslaiku pils Kokneses parkā tika uzcelta jaunā muižas pils. Pirmā pasaules kara laikā Kokneses pils drupas atradās uz frontes līnijas, taču biezie mūri īpaši necieta.
Līdz mūsdienām bija saglabājušās tikai iespaidīgas drupas. Pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzplūdināšanas ūdens sasniedzis pils pamatus - pilsdrupas tagad ir apdraudētas un tiek nostiprinātas ar dzelzsbetona konstrukcijām zem ūdens līmeņa. Pilsdrupas joprojām ir vienas no ainaviskākajām Latvijā.

Adrese: Kokneses novads, Kokneses pagasts, Kokneses parks